Esam mākslas studija. Abi tās dibinātāji esam ar Latvijas Mākslas akadēmijas izglītību.-

Terēze Zaķe- mākslas bakalaurs

Guntars Zaķis- mākslas maģistrs

Studija, ar nelielām strukturālām izmaiņām darbojas jau kopš 2004. gada.

Mūsu uzdevums- 

palīdzēt visa vecuma cilvēkiem īstenot viņu ieceres mākslā cik tas ir mūsu spēkos. Tas nozīmē, ka mēs neuzspiežam savu konceptu, bet vadam cilvēku pa viņam individuāli raksturīgo attīstības ceļu.  Un tehniku, kā arī citas zināšanas mākslā mēs viņam dodam strādājot pie konkrētiem darbiem. Uzskatām, ka tehniku māceklim jāapgūst tādā veidā, lai viņš pats pat nepamana, ka to apgūst. Tehnika nevar dominēt.

Tehniku izvēles ziņā 

mēs strādājam ar akrila, eļļas, akvareļ un guaša krāsām kā arī pasteli, ogli krāsainiem zīmuļiem, flomasteriem, grafīta zīmuļiem, tušu. Mēs iesakām sākotnēji izmēģināt dažādas tehnikas, lai cilvēks zinātu kādas tās ir un, saskaņojot ar savu raksturu un interesēm apzināti nonāk līdz savai tehniku izvēlei.

Ko mēs piedāvājam stilistikā?

Sākotnēji- brīvu izvēli un palīdzību šīs izvēles realizācijā. Tomēr mums ir savs viedoklis. Ja kādam tas interesē tagad, vairāk varat lasīt šeit. Un varat izvēlēties, kurai pozicijai sevi pievienot.

Pirmkārt padomāsim vai mums būs pasīva vai aktīva sociāla pozīcija. Padomāsim?-

• Vēsturiski varam runāt par divām dažādām attieksmēm- izdabāšana un virzīšana.

Antīkajā Grieķijā iedibinājās doma, ka mākslas uzdevums ir virzīt skatītāju uz kādu augstāku mērķi. Tamdēļ mākslā, literatūrā, teātrī utt, tika radīti varoņi, kuri bija līdzīgi kā realitātē esošie, tikai mazliet labāki. Un identificējoties ar tiem, mēs atrodam virzību savas dzīves attīstībai. Mums ir virzība.

Antīkajā Romā dominēja izdabājošā attieksme. Tā saka,- nevajag varoņus un moralizēšanu, cilvēkam jādod to, ko viņš vēlas. Tik daudz cik viņš vēlas un to ko viņš vēlas. Mākslinieki vairs nepiedāvā savu virzību. Un pamazām viņiem arī atmirst spēja tādu pat iztēloties. Mēs dodam to, par ko maksā un viss. Vienīgā morāles doma- cilvēks pats izaugs no sava esošā līmeņa un prasīs ko vairāk. Pārēdināšanas ideja. Tomēr, skatoties uz varmācību, tiesu un rupjību daudzumu mūsdienu mākslā, kīno, tv, izskatās, ka cilvēki nepārēdas...

Vēsturiski raugoties- šīs divas attieksmes vienu otru laiku pa laikam nomaina. Šobrīd mēs esam “izdabājošajā”fāzē. Cik ilgi tā turpināsies...?

vai pieņemsim reālas vai abstraktas mākslas konceptu?-

Te pievērsīsim uzmanību uz reālās mākslas uzdevumiem senāk-

Atceramies, ka līdz brīdim, kad parādījās fotogrāfija, mākslinieka uzdevums bija dokumentēt realitāti. Viņi darīja to, ko tagad dara foto, kino, video, tv utt. Tamdēļ viņiem vajadzēja būt reālistieskiem.

20.gadsimta pirmajos gados A.Matiss, pamanījis fotogrāfijas parādīšanos, nāca klajā ar ideju, ka mākslai vairs nav jāattēlo realitāti,, bet jārada pašiem savu. Tā nu viņš mūs atbrīvoja no realitātes un novirzīja uz mākslas vīziju pasauli, kurai nav nekāda sakara ar fizisko realitāti.

Pikaso atbrīvoja mākslu no skaistuma. No uzdevuma meklēt un attēlot skaisto. Tā vietā izvirzot interesanto.

Tas viss notika  laikā, kad mākslas akadēmijās dominēja reālisms un pārsaldināti sižeti. Tad abstrakcija bija pagrīdē, reālisms- akadēmijā. Simts gadu gaitā pagrīde kļuva par akadēmiju, bet akadēmija- par pagrīdi.

Reizēm tas liekas dīvaini, ka nu jau simts un vēl nedaudz gadus vienu un to pašu mākslas konceptu mēs saucam par laikmetīgo mākslu.

Komerciālais jautājums-

Jautājums par to, kādu mākslu mēs grib iemācīties radīt?

Dārgāko?- jo mākslinieks pilda darbu un par to nopelna. Tā?

Paskatīsimies, kādi izskatās dārgākie mūsdienu mākslas darbi? Skaisti? Nē! Nu nē taču! Tie ir interesanti, provokatoriski, pārdroši, reizēm- piedauzīgi, perversi, pretīgi... bet ne skaisti! Kamdēļ mākslinieki par tiem prasa tik daudz? Bet te drīzāk būtu jājautā,- kamdēļ kāds pērk par tādu naudu tieši šādus darbus. Tas ir jautājums pircējam. Lielu naudu mūsdienās var nopelnīt agresīvi, neparasti, pŗdroši, varbūt- krimināli, noziedzīgi utt. Pircēji par lielu naudu ir pieraduši pie šīm vērtībām un atpazīst kā savējās. Tamdēļ pērk to, ko atpazīst.- arī jums būtu jārada tādus, lai pirktu par lielu naudu. Bet pirms tam jums jākļūst par savējo starp viņiem, jo citādi mākslai nav vērtības. Tai ir vērtība tikai sociālā kontekstā- kurš kuru pazīst un kurš kuru atpazīst kā savējo. Tas arī viss. Jūs arī tā gribat? Uz priekšu! Bet ne pie mums.

Psaiholoģiskais pamatojums-

Māksla, kura ir skaista, ja tā ir lietošanā- cilvēks to rada vai uz to skatās, pieradina šo cilvēku pie skaistām formām sev apkārt. Bet, ja cilvēks sevi ir pieradinājis pie skaistām formām, viņš tajās negribēs glabāt atkritumus. Skaistās formās, gribas likt skaistu saturu. Bet, ja cilvēks sevi pieradinam pie haotiskām, brutalām vai destruktīvām formām, mēs arī sevī pamazām attīstam šīs īpašības. To pašiem pat nepamanot.

jautājumiem-

macibas@gmail.com