Ievads

Lidzīgi ka vārds daba, kā vārds kosmoss, arī šis vārdu salikums- Latvijas mitoloģija aizkustina ar savu mistērisko nekonkrētību. Citiem tas liek ģērbties tautas tērpos, šķeterēt dziju un dziedāt tautas dziesmas, citiem- basām kājām klīst pa aizlaistajiem Latvijas laukiem un meklēt izzudušas viensētas, citiem tas asociējas ar Krišjāni Baronu un biezajiem tautas dziesmu sējumiem, citiem vienkārši ar Līgo vai Dziesmu svētkiem, citiem tas uzdzen žāvas sava vecišķuma dēļ, citam sentimentāli spārnojošu tautiskuma eiforiju. Un visiem viņiem ir taisnība, sava taisnība, pamatota taisnība. Mums taču nav Kristus, Budas, Krišnas vai Zendāvestas robežu. Mums ir tikai milzīgs tautasdziesmu pantiņu maiss, ir savi vietvārdi un muzejiski saglabātās materiālās liecības. Un, līdzīgi kā māksliniekam pati daba vai cilvēks ir neizsmeļama radošā darba ādere, ta arī folkloristiem vai mitologiem tautasdziesmas, mūsu etnogrāfiskie materiali vispār, ir tik pat patstāvīga un neizsmeļama radošā darba ādere. Kādās tik kombinācijās nav sakārtoti tautas dziesmu pantiņi, kā tik nav interpretētas tradīcijas, meklējot Latvijas mitoloģijas patieso būtību, latvisko būtību. Un situācija ir tāda, ka uz doto brīdi mēs jau varam runāt par vairāk vai mazāk izstrādātām, vairāk vai mazāk savstarpēji savrupām mītiskām un metoloģiskām sistēmām. Šo savrupību nosaka gan pētnieku grupai pieejamo faktisko materiālu specifika, gan profesionālā specializācija, gan paša darba mērķa formulējums. Kā mērķis tiek izvirzīts uzdevums salīdzināt latvisko kultūru ar kādu citu lielu kultūrtautu vai nu meklējot atbalstu, vai arīdzan konfrontējoties; kā mērķis tiek izvirzīts uzdevums restaurēt kādu vēsturisku laikposmu mūsu tautas senatnē, kā mērķis tiek izvirzīts uzdevums noskaidrot latvisko dievu un dieviņu savstarpējos radu rakstus. Un mērķis- radīt latvisko dzīvo ētiku, utt.,utt. Un rodas sava patiesība filologam, un rodas sava patiesība arheologam, sava- filozofam, sava- dievturim, sava- dziedniekam, sava- vēstures dokumentu pētniekam, sava arheologam vai astronomam. Šo dažādību nosaka arī pētnieki- autoritātes, kuru darbs vairāk vai mazāk tiešā vai netiešā veidā turpinās vienas vai otras mūsdienu latviskās kultūras pētnieku darbos. Kā autoritātes te tiek minētas: E.Brastiņš, J.Straubergs, P.Šmits, E.Tailors, G.Spensers, K.Levi-Stross, N.Rērihs u.c.,u.c., gan labi zinami, gan tikpat kā nezināmi, gan mūsdienu, gan tālas vai nesenas pagātnes darboņi.
Rezultātā?- Rezultātā blakus Ernesta Brastiņa dievturības katehismam mūsu plauktos iegulst neskaitāmu versiju, hipotēžu, dzelžainu faktu un poētisku lidojumu brošētas interpretācijas starp kurām ne vienmēr ir viegli atpazīt sagribētu diletantismu vai pārlieku šauras specializācijas noteiktu sagudrotu profesionālismu. Un man bieži jautā vai šī latviskā muzicēšana, tradīciju un rituālu paražu un ieražu restaurēšana ir teātris vai kāda latviešu muzeja ekspozīcija, vai tā ir eksotiska tautas izklaidēšanās forma vai latviskās pašapziņas garants? Vienu vārdu sakot, paši latvieši rāda ar pirkstu uz latvieti un saka: tādi izskatās latviešu tautas tērpi, bet tāda izklausās viņu dziesma, tā viņi dzīvojot tais viensētās, tā viņi dzīvoja un tad izkāpj savā šodienas ikdienā, kur Tā dzīvot nemaz vairs nevar, kura Tas tautas tērps izskatās tā jokaini, ar tautas muzicēšanu nodarbojas folkloristi, bet paražas- īpatnu svētku vietā un tad arī reizumis. Kā koķets pāris: Tas latviskais un Tā īstenība. Un maz ir daļas, šķiet, vienam gar otru.
Pašlaik ir tā, ka ne tikai folklora, ne tikai vietvārdi vai muzejiski saglabātie etnogrāfiskie priekšmeti liecina par garīgās organizētības formām Latvijā, bet arī paša pētnieciskā materiāla kopraksturs. Proti,- ja jau varam konstatēt tik pārsteidzoši plašu konceptualo diapazonu, ja jau reiz veidojas vienas, otras grupas patiesības, pamatotas patiesības, tad varbūt šo faktu par sevi jau varam uzlūkot ka savdabīgu atbildi uz nu jau tik populāro jautājumu- bija Latvijā vienota dievestība vai atkal katrs Latvijas teritorijas reģions prominējas ar savu dievestības panteonu. Tātad- arī šis it kā visnotaļ nosacītais arguments, fakts, liecina tomēr pretīm vienotai dievestībai Latvijas teritorijā iepriekšējās simtgadēs.
Turklāt, ja izdarām secinājumus, izejot no pētniecisko darbu koprakstura, varam jautāt arīdzan tādējādi- starp atsevišķajām pētnieku grupām konceptuālā ziņā ir ne tikai atšķirības, bet arī acīmredzamas nesaskaņas un domstarpības.- Vai tas liecina par to, ka arī starp atsevišķām sociālajām kopām Latvijas teritorijā laiku laikos ir pastāvējušas savstarpējas atšķirības, nesaskaņas, domstarpības vai pat konflikti uz šīs pašas, proti- mitoloģijas bāzes? Principā šis, it kā ne visai pamatotais jautājums rod iespēju uzdoties vairākkārt, nu, teiksim, neskaitāmos gadījumos, kad viena, otra, trešā pētītāja darbos lasu neapšaubāmi konfrontējoša rakstura argumentus, vērstus te pret kristietismu, te- antīko mitoloģiju, te austrumnieciskajām tendencēm Baltijā. Tāds sava veida un it kā pietušēts aukstais, reliģiskais karš. Vai tiešām šīs konfrontācijas saknes balstās un barojas tajā pasaulē, kuru šie paši rakstītāji nereti tik apbrīnojami poētiski piepilda ar latviešiem īpaši raksturīgu dabas skaistuma izjūtu, ar Dieviņu, Laimīti, Māriņu? Vai tas ir tas „mūsu lielums”?  
Tātad, formulējot pētniecisku diletantismu, attiecībā pret Latvijas mitoloģijas jautājumu, varam nonākt arī zināmās pretrunās. Proti,- ja jau legalizējam faktu, ka Latvijas teritorijas iedzīvotaji jau izsenis ir savrupinājušies atsevišķās garīgās kopās, bet kopā veidojuši to gaišo dainu apjomu, ko varam lasīt biezajos dainu sējumos, dzirdēt tautas dziesmās, varbūt tik tiešām ir bezjēdzīgi strīdēties par dokumentālām niansēm viena vai otra dieviņa radurakstos, savstarpējās attiecībās; strīdēties par viena vai otra pētnieka izstrādāto viena vai otra dieviņa ģeonoloģiskā koka pareizību, viena vai otra dieviņa statusu kāda panteona administratīvajā struktūrā, utt., un varbūt pat nav nemaz tik svarīgi no kuras puses Latvijas teritorijā ir ienākusi viena vai otra garīga nostādne, garīgā ideja. Ir taču pilnīgi pietiekoši, ja šī ideja par sevi palīdz kādam cilvēkam kādā viņa dzīves brīdī, ka viņa vienkārši ir laba un viss. Vai tad tas ir diletantisms, ja viens kādu tautas ticējumu, paražu vai dainu pantiņu tulko tā, interpretē kā savadāk, izskaidro pavisam citādi kā man liekas būtu bijis pareizāk, kā par to runātu viena vai otra pētnieka atrasti un zinātniski pamatoti dokumentālie fakti? Šādi abstrakti formulētam diletantisma jēdzienam šajā gadījumā acīmredzami nav jēgas. Attieksme sāk mainīties, tikko apzināmies, ka ar šo diletantismu vēlamies saradot ko negatīvu, to pašu mazliet jau poetizēto negatīvu, ko mālējam melnu, pie kā pieskaitām arīdzan muļķību, aprobežotību, naidu un atceramies, ka šai pašā gammā ieskaitām arī agresivitāti, dauzonību, plātību, iedomību un vēl, un vēl. Jā, problēmas sākās tikai tad, kad sastopam šo agresīvo muļķību, kareivīgi pārspīlēto konfrontāciju, patmīlību un jautājam vai šī attieksme par sevi ir saskaņā ar paša pētāmā objekta garīgo koncepciju?
Var gandrīz droši apgalvot, ka šī darba priekšvēstures pamatā bija divi jautājumi: viens- noskaidrot šīs agresivitātes vai vienkārši konfrontēšanās pamatotību, saknes; otrs- teatralizācijas mehānisma būtību un saknes. Tātad,- vai tiešām folklorizācijas pamats ir tik teatrāls un vai tiešām tas ir tik dabiski, tik normāli, ka izceļot latviskā garīgumā lielumu, mums katrā ziņā tas ir jādara, kādu citu pazemojot? Taču drīz vien meklētās atbildes sāk prasīt arvien konkrētākus pētījumus, konkrētākus, detalizētākus dokumentētus faktus, kuri, savukārt par sevi sāka atbildēt uz jautājumiem, kurus sākotnēji nebiju ne izvirzījis, ne arī paredzējis. Kā vadmotīvu darbam es noformulēju šādu tēzi: katrai tautai , kā arī katram cilvēkam galvenais uzdevums viņa dzīves laikā ir realizēt viņā esošo labo un tas, ko mēs saucam par tautas mitoloģiju, ir gadu simtiem ilgi atlasīta pieredze tieši šī konkrēta uzdevuma praktiskajā realizācijā.
Lai atrisinātu esošo uzdevumu kompleksu, ideālā gadījumā vajadzētu vienlaicīgi būt speciālistam gan filoloģijā, gan filozofijā, gan vēsturē un arheoloģijā, gan ģeogrāfijā un astronomijā, gan arī tautas zintniecībā un medicīnā. Taču praktiski tas ir neiespējami un vienīgā iespēja ir ņemt gatavā veidā šo atsevišķo zinātņu pārstāvju patstāvīgi atrastos un zinātniski nopamatotos faktus, lai veidotu kādu organiski veselu summāru koncepciju. Šajā darba atklājās, ka absolūti drošu faktu, nopamatotu un savstarpēji saskaņotu, nemaz jau nav tik daudz. Lielum lielā daļa ir tikai hipotētiski pieņēmumi, loģiski secinājumi vai iespējamas versijas. Arī Ernesta Brastiņa izstrādātā dievturības koncepcija pārsteidz ar to pierādījumu daudzumu, kas izdarīti ar hipotētisku argumentu palīdzību vai tika veidota no secinājumiem, kas nemaz neizriet no esošajiem faktiem, esošajiem argumentiem, vai vienkārši slīkstot drumslās.
Grūtības sagādā arī tas, ka pat paši fakti, dokumentālie fakti nereti izrādās maldinoši, kļūdaini vai vienkārši nepilnīgi. Kā kļūdaini izrādās fakti, kurus sniedz senās hronikas, ko dod mutvārdu daiļrade, kļūdaini pieraksti, neprecīzi tulkojumi. Tātad- aktualizējas jautājums, ko īsteni var uzskatīt par drošu faktu, ko par dokumentālu pierādījumu, brīvu no nedrošām interpretācijām, nedrošiem izskaidrojumiem. Sava deva hipotēžu ir taču turpat vai jebkuram arheoloģiskajam atradumam. Mēs analizējam tautas dziesmas tekstus, bet arī nevaram būt simtprocentīgi droši par šī pieraksta precizitāti, nevaram būt pasargāti no nejaušām kļūdām, apzināti stilizētiem jaunievedumiem. Tādējādi ir jāmeklē, šķiet, viskonservatīvākās faktu bankas, kāda, piemēram, ir tautas zintniecība, dziedniecība, kādi ir, piemēram, vietvārdi, atsevišķos gadījumos- tautas tradīcijas un arī tas, ko mēdzam saukt par tautas mentalitāti, dzīves veidu, dzīves ziņu.
Tādā gadījumā varētu jautāt, kāda gan līdz ar to ir loma dainām, tautas mutvārdu daiļradei? Kādam mērķim šis materiāls ir izmantojams? Vai ir iespējams runāt par reiz bijušu, bet laika gaitā veselu garīgo „grāmatu” vai arī šīs nobeigti veselās formas trūkums jau par sevi ir uzskatāms par formālu koncepciju? Beigu beigās- vai mums ir kaut viens vesels „mugurkauls”, ap ko varētu veidot kādu mītisko sistēmu? Daļa folkloristu par tādu izmanto vai mēģina izmantot mūsu kalendāros svētkus vai gadskārtu ieražas. Bet arī šajā, šķietami tik latviski specifiskajā masīvā atrodas vieta sava veida importam un nemaz tik viegli nedodas rokā atbildes uz jautājumiem par šo tradīciju vecumu, lokalitāti. Nav arī atrastas kaut cik drošas atbildes, kas pilnībā ļautu izskaidrot, piemēram, atsevišķu tradīciju vai ieražu pārsteidzošo tuvību atsevišķām kristiešu tradīcijām, ieražām. Pastāv gan daudzi apgalvojumi. Apgalvojumi, kas it kā liecina- tā ir ļoti sena tradīcija, tā ir pirmskristietisma laika ieraža, tā varēja būt tikai tāda, bet tā nevarēja būt citāda. Tik neatrodas īstu faktu. Jo it nereti samērā brīvas interpretācijas vai hipotētiskas versijas laika gaitā pārvēršas par it kā objektīvu faktu banku. Tādējādi pašlaik nu jau mums ir divas faktu āderes- viena, kas patiešām sākas objektīvu faktu apjomā, otra- sakotnēji subjektīvas versijas, kas laika gaitā ieguvušas objektīvas patiesības statusu. Ir pilnīgs pamats apgalvot, ka šo divu faktoloģisko apjomu robežvidū pakāpeniski dzimst jauna Latvijas (-latviešu?) mitoloģija, kas summē gan objektīvo faktu, gan subjektīvo versiju praktisko pieredzi. Veidojas it kā jauna latviskā garīguma modelis, jauns latviskās dzīvesziņas modelis ar ļoti nopietnām un tālejošām sekām, kuras nebūt nebeidzas tikai sentimentālas atpūšanās vai ekzotisku svētku svinēšanas procedūrās. Mazliet saasinot situāciju, varam teikt arī tā- šeit ir jautājums par to, cik teatrāls vai cik patiess ir šis meklētais latviskums.
Visupirms,- formulējot pašu tēmas nosaukumu.
1.variants – „Latvijas mitoloģija”. Vai šis nosaukums ir pietiekoši precīzs, pietiekoši konkrēts? Acīmredzot, te būs runa par Latvijas teritorijas mitoloģiju, jo diez vai ir kāds patiess pamats te runāt par Latvijas valsts mitoloģiju (-ja nu vienīgi klasificēt Ernesta Brastiņa izstrādāto dievturības koncepciju par Latvijas valsts mitoloģiju 20.gadsimta 20.-30. gados, bet arī šis pieņēmums, acīmredzot, ir pietiekoši absurds, lai to vispār pārspriestu). Te ir arī zināmas hronoloģiskas un ģeogrāfiskas dabas problēmas.- Visupirmām kārtām tās saistās ar Latvijas teritorijas robežu jautājumu. Ērtības labad varētu pieņemt, ka runa ir par patreizējās Latvijas republikas teritorialajām robežām. Bet tādā gadījumā itin bieži nāksies kļūt par robežu pārkāpējiem, ņemot vērā gan Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu migrāciju, gan savstarpējo mijietekmi. Tātad šis tēmas nosaukums ir visai nosacīts.
2.variants- „Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu mitoloģija”. Tādējādi nāktos atsevišķi analizēt gan kuršu, gan zemgaļu, gan sēļu un latgaļu mitoloģiju, meklējot šo tautu etniskās saknes, neizskaidrojot viņu kaimiņus un to savstarpējās attiecības. Bet arī tad, ņemot vērā uz šo brīdi mūsu rīcībā esošo faktu materiālu, šī ideja izrādītos vismaz utopiska. Labākā gadījumā tāds pētījums būtu piesātināts ar vārdiem „varbūt”, „iespējams”, „pieņemsim” utt., starp kuriem visai neskaidrs sāktu izskatīties jautājums par šāda darba pašreizējo jēgu. Es te akcentēju vārdu „pašlaik”, jo tieši pašlaik esošie zināmie, pierādītie fakti var dot tikai hipotētisku un absolūti fragmentāru priekšstatu par iespējamām mītiskajām struktūrām, kuras tikai iespējams piedēvēt kādai konkrētai pašreizējā Latvijas teritorijā reiz vai arī pašlaik dzīvojošām tautām. Taču reizē mēs nevaram noliegt arī to, ka mums ir vērā ņemams arheoloģisko faktu materiāls, kas ļauj atšifrēt vienu vai otru šo tautiņu, ir arī vietvārdi un arī zināms priekšstats par katras šīs tautas valodu. Un mums ir zināmas pētnieku tiesības pielaikot šiem materiāli  dokumentētajiem faktiem arī vienu vai otru zināmu tautas mutvārdu daiļrades tekstu. Tātad arī šis tēmas nosaukums ir visai nosacīts.
3.variants- „Latviešu mitoloģija”. Te nu būtu jājautā, kas īsti ir šie latvieši? Vai tie ir tā tauta, kas veidojās, saplūstot Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām vienā, respektīvi,- tā latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu cilšu apvienība, kas, pēc atsevišķām hipotēzēm jau no 12.gadsimta runājuši vienā valodā? Vai tā ir tā Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu daļa, kuru precizējot viens otrs pētnieks pēc vārda „latvieši” iekavās ieraksta vārdu „letgaļi”? No latviešu valodas taču būtu nodalāmas arī kuršu un lībiešu valodas. Beigu beigās varbūt tie ir tie latvieši, kas ap mūsu ēras 6.-7.gadsimtu nodalījās no vienotās latviešu-lietuviešu pirmtautas, pirmvalodas? Tādējādi mēs būtu spiesti ievērot arī šīs hronoloģijas robežas un par latviešu mitoloģiju runāt tikai ar šo laiku. Tā būtu senākā robeža. Tādējādi mēs sāktu šķetināt mitoloģiskās problēmas tikai no latviešu-lietuviešu pirmvalodas laika, nemaz neaizejot līdz indoeiropiešu pirmtautas problēmām. Tas, protams, būtu gan ērtāk, gan izdevīgāk, gan vieglāk, taču jau tagad, pasteidzoties uz priekšu, ir droši zināms, ka ir pietiekoši daudz tādu mitoloģisko problēmu, kuras tikpat kā nav iespējams risināt, apejot indoeiropejisko kontekstu. Tātad arī šis tēmas nosaukums ir pietiekoši nosacīts.
4.variants- „Latviskā mitoloģija”. Šo vārdu salikumu nelieto visai bieži un lietojot visbiežāk tas sākotnēji izraisa protestējošu reakciju sava neprofesionālā izskata dēļ. Tomēr šim it kā ne visai nopietnajam tēmas nosaukumam ir savas priekšrocības. Visupirms- tas visbiežāk tiek saistīts ar šodienas modernās latvietības sapratni un tādējādi it kā ietver sevī gan teritoriālas, gan etniskas dabas jautājumus, gan, indoeiropeisko kontekstu meklējot, tā saucamā latviskā dzīves veida vai dzīvesziņas saknes, risinot visas tās problēmas, kas reizumis pat tīri intuitīvi latvietiem šodien šķiet svarīgi latvietības noskaidrošanai. Tādēļ šinī gadījumā nereti rodas diezgan jūtamas atšķirības starp metodēm, ko izmanto vietējais latvietis, emigrācijas latvietis un cittautietis. Šo tēmas nosaukumu lieki neanalizējot, varētu vienīgi konstatēt, ka tas ir visemocionālākais un tamdēļ daudzu cilvēku izpratnē visdzīvākais, kamdēļ, loģiski,- visaktuālākais. Vienīgais un reizē ļoti nopietnais traucēklis ir tas, ka šis tēmas nosaukums, savas emocionalitātes dēļ, ir apveltīts ar lielu konfrontācijas vai vienkārši- opozicionaritātes potenciālu, kas ne vienmēr ir spējīgs kontrolēt savu objektivitātes pakāpi. Tādējādi arīdzan šis tēmas nosaukums ir visai nosacīts.
Atcerēsimies uz brīdi tēmas formulējuma jautājumu atklātu un detaļās neprecizētu un, līdzīgi kā virsrakstā ir divi vārdi- ir „latviešu” un ir „mitoloģija”, izdalīsim divus problēmu apjomus: vienu, kas skar latvietības jautājumu un otrs- kas skar mitoloģijas jautājumu, turklāt pirmo izvēršot tikai tik daudz, lai tas palīdzētu otrās daļas darbā.  

Topic: Ievads

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com