Dievs Latviešu mitoloģijā. 1.daļa

 

Šo rakstu ar ilustrācijām varat lasīt šeit-

http://latviesumitologija1.blogspot.com/p/dievs-latviesu-mitologija-1dala.html

Tad kāds ir tas mūsu dieviņš? Cik tam radu citās indoeiropiešu tautās? Ko vispār par viņu varam pateikt?
Es jau pieminēju indisko Dyausu. Tikai vēl piemetināšu, ka pats šis vārds ir ar konkrētu nozīmi un latviešu valodā tulkojot mēs teiktu „diena” vai „mirdzošais”, vai „dienas debess”. Es tā arī minēju, ka Dyaus allažiņ minēts kopā ar Prithivi. Pat tik daudz, ka sākotnēji  bijuši viens vesels un tikai pēc Varunas likuma sadalīti. Ko te vēl varētu piebilst? To, ka pirmā no viņām radusies māte? Vai to, ka viņas uzdevumos bija bagātināt cilvēkus ar medu, apgādāt ar pārtiku, veiksmi, bagātību? Jā, te der varbūt atcerēties mūsu bagātos un nabagos, tādēļ, ka šie vārdi atšifrējas krievu valodā, kur „bagāts”- no irāniskā krievu „бог”, bet ‘nabags’ no „не-бог”. Tā vai arī citādi, bet blakus imperatoriskajam Zevam ne mazāk imperatoriskajam Jupīteram šis Dyaus savas it kā nekonkrētības un lādzības dēļ principā sader ar mūsu Dieviņu. Taču tas arī nav vienīgais saderīgais. Dyaus, līdzīgi kā arī Dievs latviešu mitoloģijā un laikam ne jau tikai latviešu mitoloģijā ir ļoti tuvs gaismai, Saulei, baltajam, mirdzošajam, dienai. Tas būtu viens un vēl, atcerēsimies arī šī Dyausa bērnus: rītausmas dievieti 
Ušas, kuru vēlāk salīdzināsim ar mūsu Ūsiņu; brāļus Ašvinus, kuriem varbūt mazāk līdzības pašlaik rodam latviešu mitoloģijā, bet neapšaubāmi tuvu ir lietuviešu dvīņi; uguns dievu Agni; saules dievību Surju; pērkondievu Pardžanju. Un vēl.- Ernests Brastiņš reiz izvirzīja apgalvojumu, kuru saglabāja arī turpmāk un arī savā dievturības katehismā „Cerokslis”, ka „Dievs” latviešu mitoloģijā vienmēr ir minēts īpašvārda formā. Laikam jau nebūtu nekādas īpašas vajadzības analizēt šo apgalvojumu, jo pat pavirši pārzinot latvisko folkloru, acīmredzama ir šī apgalvojuma nepamatotība. Pat ļoti bieži vārds „dievs” latviešu mitoloģijā minēts sugas vārda nozīmē. Bet kamdēļ es te uzsāku šo vienpusīgo polemiku? Proti, atceroties senindiešu ‘deva’, tas ir dievu grupu, kurā, starpcitu, ietilpst arī Dyaus. Šajā gadījumā ir runa par debesu dievībām, bet pats vārds „deva” senindiešiem ta arī nozīmēja vārdu „dievs”, bet konkrēti- debesu, no „div-„- „spīdēt”, „atstarot”. Un te varētu pieminēt divus šķetinājumus, kas noderētu turpmāk. Pirmkārt,- šis deva ir pazīstams arī irāņiem kā devi (āvest.- „daiva”; farsi- „divi”), taču kā ļaunie gari. Šie devi, nav šaubu, nāk no indoirāņu kopības laika un piedzīvojuši šo it kā kūleni nozīmes ziņā. 
Šī kūleņa saknes mēdz sasaistīt ar Persijas valdnieku Kserksu, kurš 5.gs.p.m.ē. iznīcināja šo dievību svētnīcas, izdeva likumu pret devi un tā vietā lika Ahuramazdas kultu. Turklāt šim kūlenim ir milzīgas sekas un devi negatīvajā nozīmē atrodam ne tikai krievu „дявол” vārdā, bet arī armēņiem, gruzīniem, dagestāņiem arī turkiem, uzbekiem, turkmēņiem, arī kirgīziem, kazahiem, kazaņas tatāriem, baškīriem u.c. Šo kūleni derēs atcerēties arī vēlāk, kad pārrunāsim Rietumeiropas viduslaiku kultūras iespaidu latviešu mitoloģijā. Tas īsumā būtu pie prmkārt.
Tagad otrais- jau šajā īsajā atskatā vairākkārt ar „dievu” saistītie vārdi satuvinās ar vārdu „divi” un te nu it kā uzsāktos jautājums par šo dievu divatību. Te pat vēl, neaizejot tālu no Indijas var atcerēties Dyausa dvīņus Ašvinus, kuri turpina divatā pārvaldīt lopkopības un zemkopības darbus, un te vēl var atcerēties daudzos Indijas novados vēl tagad laukos godāto „grāma devatā” („lauku dievība” no devatā- „dievība”- divatā?), kura sargāja no neražas, slimībām, neauglības un stihiskām nelaimēm. Šī grāma devatā dievnamos (davagriha) ievietoja vai nu šī dieva skulpturālu atveidu vai vienkārši akmens kaudzi. Koks varēja būt viņa simbols un viņus apkopa, baroja, nesa ziedojumus. Varētu te pieminēt arī, ka šī ir ļoti sena dievība, kas saplūst ar „māti” un vispār ar „lielās mātes kultu”.
Jā, te  varētu dažiem traucēt milzīgā distance Indija-Latvija, tamdēļ var arī pameklēt kur tuvāk, nu, teiksim- austrumslāvu mitoloģijā. Te kaut visai fragmentāri, bet tomēr ir zināma dievība „Див”  (дива), starpcitu tēls, kurš divas reizes pieminēts arī „teiksmā par Igora kauju”. Šis personāžs sastopams viduslaiku tekstos un viens no viņa raksturīgajiem sižetiem ir viņa laišanās no koka galotnes. Būtībā grūti atšifrējama nodarbošanās, vienīgi tuva mūsu tautas dziesmu pantiņiem, kuros tiek dziedāts: „Lēni, lēni dieviņš jāja/ no kalniņa lejiņā”, un arī paralēls ar seno indiešu motīvu, kur ‘divs’ krīt no debesīm un kas pazīstams arī senajiem irāņiem un grieķiem. Krieviem šis vārds saradojas ar vārdiem „диво” (-‘brīnums’) un „дикий”, bet rietumslāviem šī būtne sievišķojas vai dēmonizējas. Bet tikai atceramies šo saiti „Див”- divi. Un tālāk.-
Pirmsislama laika mītos bija zināms kāds brīnumains varoņa palīgs, kurš palīdz pie bērna dzimšanas, novērš grūtības, satur laulības saites. Viņš pazīstams kā Divana no tadžiku-persu „devona” (-dieva apņemts), no laika, kad devi vēl neskaitijās ļaunie gari. Šis Divana dažādās šī vārda lokālās variācijās ir zināms turkmēņu, tatāru, tadžiku, uzbeku mitoloģijā, ir zināms azarbeidžāniem, baškīriem, kirgīziem, kazahiem kā svētais. Taču, izmantojot šo vārdu ir iespējams aiziet arī citā virzienā.-
Proti,- piemēram, gotu „diwans” nozīmē „mirstīgais”. Bet radniecības ar slāvu”daviti” (-‘spiest’) vai atkal ar senīru „duine” – „cilvēks” un vai atkal te neuzrādās paralēle, piemēram, starp vārdiem „duine” un „dvīnis”? Jā, starpcitu arī ilīriešu (radniecīgi arī līdiešu) kara dievs Candavia (-Kandava?) satur šo vārdu. Tātad diwans ir „mirstīgais”, jā,- it kā patiesām dīvains ir mirstīgais un vispār mirt ir ļoti dīvaini.
Bet jautājumā par dvīņiem.- Tā vien grib šis mūsu dieviņš sašķelties divatā.- Vai nu kā Dyaus ar Prithivi- tātad, ka Debesu Tēvs un Zemes Māte (kaut šādā salikumā latviešu folklorā tikpat kā neatrast, bet labākajā gadījumā ar citiem vārdiem, piemēram: Kalna Jānis un Lejas Māra vai citādi, piemēram,- pārī Zemes Tēvs un Zemes Māte), vai nu kā vārds Jānis, ja uzdrīkstamies sadalīt daļās kā jā-nē, vai nu jāmeklē te mums kāds dvīnis, nu, piemēram,- Jumis? 
Bet arī kaut tādējādi, ka šur un tur tiecas pārvērsties pilnīgi melnā, vai pāroties ar ko melnu, kā, piemēram,- ar Velnu. Neteiksim, ka šajā ziņā latviskā mitoloģija izceļas ar kādu absolūtu oriģinalitāti. Un tomēr arī šajā jautājumā vēl ir pietiekami daudz neskaidrību. Nu, piemēram,- viens šāds šķetinājums.- Atcerēsimies senaugšvācu wella- „vilnis”. Bet tiklab’ radniecīgs vārdam Velns, Vells ir arī vārds velis. Un te nu varētu papētīt tādējādi: vārds velis savā ziņā ir radniecīgs vārdam „veļa”. Tas nav nekas savāds, jo arī velis ir saistīts ar dvēseles drēbēm. Tad nu tā: cik zināms jau izsenis latvieši veļu glabā pūra lādēs. No vārdsalikuma „pūra lāde” latviski senākā ir tieši daļa „pūrs”. Kādēļ šis jautājums mums noder un kas ar to ir saistāms? Spriedums pat šķiet visnotaļ viegls un vienkāršs, proti,- vārds „pūrs” būtībā ir radniecīgs vārdam „upuris”. Paskaidrojot: vēdu „purusamedha”- „cilvēka upurēšana”, kas saskan ar hetu cilvēkupurēšanas rituālu, saskaldot to kā pirmcilvēku- Purušu. Pie slāvu tautām daudzviet sastopama upura nodošana caur zārku. Tādējādi upuris- tas ir mirušā cilvēka ķermenis. Lūk, arī šī paralēle: savas drēbes glabājam pūra lādēs, līdzīgi kā dvēseles drēbes- miesu- lādē, bedrē, vai vēl kādā tml. pūrā. Tātad- vai arī te upuris ir vienkārši dabiskā nāvē miruša cilvēka 
miesa? Jā, protams, tas ne visai saskan ar arheologu piedāvātajiem konstatējumiem par dzīvnieku un pat cilvēku upurēšanas ritiem Latvijas tautās senatnē. Bet varbūt arī mūsu tautas te gājušas visai ierasto ceļu, attīstot arī savu zemisko pašiniciatīvu, nu tādu, kādu, piemēram, sastopam Vecās derības tekstos. Par to bieži tiek jautāts- kur te Dieva lielums, ja tīkama viņam ir nevainīga, upurēta dzīvnieka smarža? Bet, nevelkot pieri krunkās un nemeklējot sarežģīti iepītas filozofijas, starp Vecās derības teksta rindām avr atrast atbildi arī uz šo it kā grūto un gandrīz vai delikāto jautājumu.- Tas ir brīdī, kad Noass, ar savu saimi pēc plūdiem izkāpa no šķirsta, ieraudzīja varavīksni un kā pateicību Dievam tūdaļ uzbūvēja altāri un upurēja kādu no saviem dzīvniekiem. Pēc šīs Noasa akcijas seko tāds it kā Dieva komentārs redzētajam, kur Dievs it kā bezspēcībā noplātīdams rokas izsakās, ka turpmāk vairs neslīcinās šo pasauli, jo redz, ka cilvēks jau no dzimšanas ir grēcīgs. Gandrīz vai ar Čaka vārdiem jājautā: ko gan viņš gribēja ar to pasacīt? Bet ko gan, redzot, ka ar Dievpalīgu tikko pats no drausmīgas stihijas izglābies, pirmais, ko Noass dara- atņem dzīvību citam? Tiktiešām, pat Dievam bezspēcīgā bezpalīdzībā rokas vien jānoplāta šādas cilvēcīgas pašiniciatīvas priekšā! Jā, upurēšanas mānija, ar ko pārpilns ir Vecās derības laiks un arī citur pasaulē, ir šī zemišķā pašiniciatīva, kas parādās gan laikam vienīgi priesterības deģenerācijas uzplaukuma brīžos. Un no tādiem, acīmredzot, nav bijusi pasargāta varbūt ne tikai mūsu latviskā puse, bet droši vien vispārīgi neviena tauta līdz šim. Vienīgais, ko šeit vēl ir jāpiemin, ir šī it kā pastarpinātā, it kā varbūt sadomāti izzīlētā liecība arī par priesterības kārtu arī pie mums, kas vēlāk būs kā atzsevišķa apskata jautājums.
Nu bet tādā veidā es nedaudz esmu atvairījies no iesāktā, kas aizskāra jautājumu par Dieva un Velna pāri te latviešu mitoloģijā. Tātad, iespējams, ka ejot pa kādu no neskaitāmiem apkārtceļiem, esam sasaitījuši Velnu vai Vellu ar miršanu, nu kaut vai vārdiskā kontekstā: Vells- velis. Un tagad iezīmēsim vēl kādu problēmu, lai arī tajā pat kontekstā. Galapunktā tā noslēgsies ar šādu it kā minējumu, proti, ka šis tēls, ko latviešu mitoloģija pazīst ar vārdu Vells, Velns vislabāk iederas kurgānu kapu kultūrās. Tad kādēļ gan? Kā ir zināms gan Zemes, gan cilvēka radīšanā piedalās abi- gan Dievs, gan Velns. Turklāt tieši Velns rada kalnus. Tad neliekas savādi, ka latvieši savas svētnīcas ierīkoja tieši uz vai pie Velna radītajiem objektiem? Un tādēļ jau šķiet loģiskāk, ka šis mīts labāk iederas nevis svētkalnu, bet gan kurgānu kapu kultūrās, jo tieši šie kapu kalniņi, uzbērumi, kurgāni, kapu kopiņas, acīmredzot, ir šie velna radīties kalni, jo viņš taču ir arī mirušo valstības priekšnieks. Bet te vēl viena aizķersme. Proti, šis mīts par to, ka Dievs rada Zemi gludu, Velns sakroko, Dievs rada cilvēku labu, bet Velns sabojā, ir zināms arī somugru tautām, nu, piemēram, māriešu mitoloģijā, kur principā analoģiskā sižetā piedalās Kugo-Jumo un Keremets. Turklāt, kas te ir interesanti,- ka šis Kugo-Jumo, nu vismaz vārda dēļ un īpaši vārda daļas „jumo” dēļ mums atkaliņus noder atceroties mūsu Jumi vai igauņu Jumalu (-‘dievs’). Tātad arī jautājums par šī mīta piederību latviskām tautām nemaz vēl nav tik atbildēts. Jā, šo atbildēšanu kavē arī tas, ka Velns būtībā ir Pērkona pretinieks un ne Dieva Pretinieks. Te gan tūdaliņ gribas piebilst: pretinieks nevis ienaidnieks.  

Topic: Dievs Latviešu mitoloģijā. 1.daļa

par rakstu

Es 11/02/2014
Dīvaini,ja bez Dieva ziņas i mats no galvas nevar izkrist, tad ,ko gan viņš rokas plāta par Noassa ziedojumu- tas tak viņa paša roku( domu, gribas) darbs. Vai ar cienījamais autors tik aizgrābies ar austrumu ziņām, ka sapinies trīs priedēs?

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com