Pirms izskatām šo jautājumu, būtu jāprecizē, vai runājam par vienu un to pašu. Pieminot vārdu “atkarība”, parasti domājam par kaitīgiem ieradumiem, tādiem kā alkohols, narkomānija, smēķēšana. Līdz ar to paužam viedokli, ka atkarības ir kaut kas slikts. Bet kā ir ar mūsu atkarībām no maizes, gaļas, vitamīniem, siltuma mājās, televīzijas seriāliem, veikaliem utt. Vai tās būtu vienkārši vajadzības? Tad esam atkarīgi no savām vajadzībām. Mēs varam būt atkarīgi no siltām pusdienām, no kartupeļiem, tējas vai salātiem, un mums ne mirkli neliksies, ka tas ir kaut kas slikts. Vēl vairāk – mēs teiksim, ka tas cilvēkam ir vajadzīgs un vērtīgs. Vienīgi jautājums ir par to, kādiem mērķiem tas cilvēkam ir vajadzīgs? Vienkārši, lai izaugtu liels un fiziski stiprs? Vai tamdēļ, lai spētu nest noteiktai sabiedrībai kādu noteiktu labumu? Mēs, piemēram, varētu radīt valsti vai kādu noslēgtu sabiedrību (partiju, sektu, SIA), kurai labs būtu cilvēks, kurš neuzdod liekus jautājumus un paklausīgi pilda visu, ko priekšniecība liek. Līdz ar to par veselīgu mēs varētu pasludināt visu, kas šādu cilvēku rada. Kā tas, piemēram, tika darīts šur tur Āfrikā, zombējot cilvēkus ar noteiktu zivju vai dzīvnieku indi un panākot, ka cilvēks it kā nomirst un pēc laika atmostas ar pilnīgi dzēstu atmiņu un ir izmantojams kā fiziskais darbaspēks, kurš akli paklausa darba devēja pavēlēm.
Mēs varētu atcerēties spartiešus, kuri, uzsākuši tautas militarizācijas programmu, tai attiecīgi pielāgoja gan dzīvesveidu, gan ēdienu, lai panāktu, ka tautu veido vienīgi izcili eksemplāri, bet nederīgos gluži vienkārši varēja arī nogalināt.
Veselīgs dzīvesveids. Vai tas ir individuāls vai sociāls jautājums? Vai mēs vērtējam alkoholiķi pēc būtības vai viņa sociālo statusu? Jā, mums var riebties tas, ka dzēris cilvēks smird, ka runā muļķības, ka nesaprotami un neprognozējami uzvedas, ka tērē ģimenei paredzēto naudu, varbūt pat zog. Bet tie visi ir sociālie jautājumi. Ko cilvēks iegūst tādu, ka vēlas pie tā atgriezties vēl un vēl? Vai varbūt drīzāk būtu jājautā, ko cilvēks tādu pazaudē, ka gribas nonākt līdzīgā stāvoklī vēl un vēl? Mēs, piemēram, varētu atrast ne mazumu cilvēku, kuri ne dzer, ne smēķē, ne arī lieto narkotikas, un tomēr mēs teiksim, ka ar viņiem kaut kas īsti nav kārtībā, ka varbūt ar viņiem nav interesanti sarunāties, ka viņi ir sociāli pasīvi vai aprobežoti savās interesēs.
Vai šajā brīdī mēs nekonstatējam, ka labs mums šķiet stāvoklis, kad vienkārši nenotiek nekas slikts? Mēs sakām: re, kāds labs cilvēks – ne viņš dzer, ne pīpē, ne lieto narkotikas! Bet tas jau nav nekāds nopelns! Viņš vienkārši nedara neko no pieminētā, un tas arī viss. Nedzeršana vēl nav nekāds nopelns, tāpat kā nav nekāds nopelns arī veselīgs dzīvesveids. Jautājums ir, vai tas cilvēks, kurš nedzer, dara to, kas viņam dzīvē ir uzdots? Nevis par to, ko viņš nedara, bet gan par to, ko viņš dara. Tas ir kā ar mūsu darbarīkiem – tev var būt stipri novazāts, bet derīgs un izmantots darbarīks, bet tev var būt arī jauns, tīrs, kvalitatīvs, bet pilnīgi neizmantots darbarīks, ar kuru vienkārši dižoties citu priekšā. Kurš tad ir vērtīgāks?
Katrai mūsu kvalitātei ir vērtība vienīgi tad, ja tai ir kāda garīga motivācija. Mēs teiktu – ja tai ir jēga. Mēs, piemēram, varam apgūt kādas īpašības (arī nedzeršanu) ar nolūku pārsteigt citus, šokēt citus, lai pievērstu sev uzmanību. Bet ar to nepietiek. Atceramies divas epizodes no Bībeles teksta: “Ja tava ticība būtu kā sinepju graudiņš, tu teiktu kalnam, lai viņš iet, un viņš ietu.” Un mēs iekrītam uz šā piemēra atraktīvāko daļu: cik interesanti tas būtu – dancināt kalnus! Varētu naudiņu ar to pelnīt: uztaisītu kalnam apkārt sētiņu, piepirktu kases aparātu, cilvēki nāktu, pirktu biļetes un brīnītos – viņš spēj dancināt kalnus! Tikai kāda ir šo spēju jēga? Varbūt ne velti citur tekstā ir teikts: “Ir ticība, cerība, mīlestība – šīs trīs, bet lielākā ir mīlestība.” Tātad nevis ticība, ar kuru kalnus varētu dancināt, ir lielākā, bet gan mīlestība. Spējām ir jēga tikai tad, ja tām ir šī garīgā motivācija – mīlestība. Bet mīlestība – tas gluži vienkārši ir kaut kas auglīgs, kas ved pie kaut kā jauna.
Atkarībai pretējā polā atrodams vārds “neatkarība”. Šo vārdu gan vairāk saistām ar politiku. Bet vai mūsu politika ir brīva no atkarībām? No tā paša alkohola? Piemēram, alus dzeršana. Mēs varam atzīt, ka ekonomiski šī mazā atkarībiņa – alus dzeršana – ir izdevīga. Cilvēki pērk un pērk alutiņu, dzied un dzied, maksā un maksā valstij naudiņu. Dzer un maksā. Un no ievāktās naudiņas tiek sponsorēti visvisādi kultūras pasākumi. Ja cilvēki nedzertu, kas notiktu kultūrā? Cik pasākumu atbalsta tieši alkohola ražotāji un tirgotāji!
Vai tamdēļ mums būtu jāsecina, ka atkarība no alkoholisko dzērienu dzeršanas ir valstiski izdevīga? Pamēģiniet iebilst, piemēram, pret alus reklāmām un alus dzeršanas atbalsta kampaņām. Jums pārmetīs, ka neko nesaprotat no vietējām tradīcijām, ka tas nekas slikts nav, ja dzer ar mēru. Un savā ziņā ir pat veselīgi. Iejūdzot mūs šajā reklamēšanas kampaņā, mēs kļūstam atkarīgi no savas zemes alus dzeršanas tradīcijām, jo kas tu vairs būsi par latvieti, ja nedzersi alu? Un mēs jau atbalstām nevis vienkārši alkohola lietošanu, bet gan savas zemes tradīcijas, savas valsts ekonomiku. Vajag tikai pareizi motivēt. Un 2.septembra svētkos skolēni nevis vienkārši bija pārdzērušies, svinot mācību gada sākumu, bet atbalstīja valsts ekonomiku un savas tautas tradīcijas.
Padomju laikā dzēra šņabi un runāja krieviski, tagad ir pavisam citi laiki – dzer alu, lieto narkotikas un runā angliski. Bija arī laiks, kad tā visa vietā lietoja sarkanās mušmires vai ko tamlīdzīgu.
Jā, bija laiks, kad šņabja vietā lietoja sarkanās mušmires, un motivācija bija – iegūt iespēju piekļūt kādai nezināmai informācijai, iegūt vēl neapjaustas spējas. Cilvēks domāja, ka sastopas ar to, kas ved kaut kur augšup. Motivācija bija saistīta ar savam attīstības līmenim atbilstošu priekšstatu par attīstību. Tagad mēs zinām, ka tie visi bija maldi. Problēma tikai, ka līdz brīdim, kad cilvēki atskārta, ka tie visi ir maldi, šis process jau bija pārvērties par tradīciju. Tradīciju ar veselu pasākumu kompleksu – rituāliem, dziesmām, rotaļām, līksmību. Un nu mēs dzeram ne tāpēc, ka meklējam ceļu attīstībai, bet gan aiz inerces.
Vislielākā pieķeršanās cilvēkam visos laikos, šķiet, bijusi pieķeršanās ceļam augšup. Tā izpaužas cilvēka reliģiozitāte. Arī alkoholam un smēķēšanai ir bijusi liela loma šajā ceļā. Liels sava laika eksperiments gadsimtu garumā. Neizdevās. Bet iestrādātā reliģiozitāte izrādījusies ekonomiski izdevīga. Mēs pelnām.
No kā tad atbrīvojas tas, kurš dzer alkoholiskos dzērienus? No stresa, no noguruma, no grūtu problēmu sloga, no falša? Tie ir biežākie argumenti. Lai gan mūsdienu cilvēks jau ir iemācījies motivēt jebkuru savu rīcību. Nāk prātā kāda indieša uzdots jautājums par to, kamdēļ mēs tik daudz svinam dzimšanas un nāves dienas, bet nesvinam dzīvošanas dienas? Filozofiskas frāze. Bet tas nozīmē to, ka katrai dienai ir jābeidzas ar pieaugošu enerģiju un dzīvesprieku. Pat ja tu strādā sešpadsmit stundas dienā. Kā tas panākams? Ezotēriski raugoties – cilvēks ir nevis nejauši no mākoņa maliņas nokritis, bet gan radīts noteiktam un konkrētam uzdevumam. Garīga darba cilvēki nereti pārprot garīgumu, to pārvēršot vienīgi par bēgšanu no šīs zemes uzdevumiem un garīgās metodes – par savdabīgu debesīs nogādāšanas katapultu. Mēs esam radīti noteiktam darbam, un šim darbam mums līdzi ir doti noteikti darbarīki – mūsu talanti. Tādējādi cilvēkam dzīvē ir divi svarīgi uzdevumi – apzināt savus talantus (savus darbarīkus) un tos realizēt. Tas arī viss. Un tas arī veido to, ko esam paraduši apzīmēt ar vārdiem “dzīves jēga”. Ja esi saskaņā ar savu uzdevumu un realizē savus darbarīkus, tev katras dienas noslēgumā ir nākusi klāt enerģija un dzīvesprieks. Pat ja esi strādājis sešpadsmit darba stundas un to dari jau mēnešiem ilgi. Šim darbam tiks dota pozitīva enerģija. Enerģija, kura būs pietiekama tev un vedīs uz to, ka mazpamazām atbrīvosies no visa, kas tev ir nederīgs un kaitīgs. Viens šajā ceļā atbrīvosies no stresa un tā radītām slimībām, cits – no kāres pēc gaļas vai saldumiem. Katram būs savs, bet rezultātā cilvēkam dotā pozitīvā enerģija viņu vedīs pretim augstākajam. Savukārt, ja esi nevietā un dari to, kas gadījies pa rokai vai uz ko tevi ir ievirzījuši apkārtējie cilvēki vai nejaušas dzīves situācijas, tad var gadīties, ka arī pēc septiņu stundu darbadienas jutīsies pārpūlējies un tevi vajadzēs reanimēt. Reanimēt ar atpūtas industrijas piedāvātajiem labumiem. Arī ar alkoholu, narkotikām utt. Tas, ka tev ir nepieciešamība pēc speciālām izklaides programmām, vien jau liecina, ka neesi savā vietā.
Mēs kļūstam atkarīgi no zālēm, ja esam slimi. Bet mūsu slimības tik bieži ir saistāmas ar nezināšanu. Visbiežāk jau mēs neko nezinām par savu vietu šajā dzīvē, jo neesam mācīti tam veltīt laiku, visbiežāk mēs maz ko zinām par saviem talantiem un strādājam, kur pagadās vai kur var nopelnīt vairāk naudas. Mēs esam atkarīgi no savām kļūdām. Un, ja tās negribam labot, mūs sāk bremzēt, atņemot enerģiju, atņemot veselību, varbūt arī nodzirdot mūs tiktāl, lai mūs vienkārši atlaiž no darba, ja esi nevietā. Iedzērušam cilvēkam vai cilvēkam narkotiku reibumā tiek dota zināma augstāka informācija, kas izpaužas savādu vīziju, oriģinālu risinājumu vai negaidītu atklāsmju veidā, bet viņš tiek bremzēts fiziskajā un sociālajā dzīvē, tādējādi norādot uz to, ka ir nepareiza attieksme pret fizisko vai sociālo dzīvi. Bet visbiežāk jau šie cilvēki gluži vienkārši to nezina, jo nav mācīti to zināt. Un cik daudz mēs varētu iegūt, ja skolās būtu mācīti nevis kādām abstraktām un nezin kam domātām zināšanām, bet gan ieraudzīt savus talantus, mācēt tos novērtēt un likt lietā. Mēs esam kļuvuši atkarīgi no tradicionāli nepareizas attieksmes pret cilvēku, tā sūtību un uzdevumiem, bet alkoholisms un narkomānija ir tikai sekas, tikai aicinājums mēģināt to saprast. Varbūt to varētu uzskatīt arī kā līdzekli, kas cenšas pārtraukt kādu pēctecību? Akadēmisko pēctecību? Bija laiks, kad cilvēki tika iespaidoti ar dabas indēm un narkotikām (piem., jau pieminētās sarkanās mušmires utt.), bet cilvēks nesaprata. Ar pīpēšanu. Nesaprata. Tad nāca alkohols. Vēl arvien nesaprata. Nu jau ir narkomānija. Sapratīsim?
