Alternatīva
Vai šis vārds norāda uz kaut kādu pozitīvu vai negatīvu virzienu? Un vai vispār kaut ko norāda? Iespējams, ka norāda tikai tiem, kuri grib ieraudzīt kādu jaunu virzienu un grib rīkoties kaut kā "pa jaunam". Alternatīva var būt attiecībā pret pastāvošo akadēmisko tradīciju, bet tā var būt arī attiecībā pret kaut ko modernu. Modernajam pasaules uzskatam alternatīvs var būt konservatīvais, gudrajam- muļķīgais utt. Alternatīva kļūst aktuāla tad, kad rodas nepieciešamība pārtraukt kaut kādu pēctecību. Vai te mēs nejaucam un alternatīvas vietā nerunājam par opozicionāriem viedokļiem? Tas ir viens no populārākiem konfliktiem arī mūsdienās. Esam pieraduši pretoties kādam piedāvātam problēmu risināšanas variantam to uzskatot par uzspiestu. Tam, protams, var būt arī savs loģisks pamatojums. Piemēram, mums, te Latvijā dzīvojošajiem, ilgstoši ir bijis uzspiests kāds noteikts tautas, valsts un zemes problēmu risināšanas ceļš. To piedāvāja vācieši, zviedri, krievi, poļi utt. Šo piedāvāto ceļu rezultātā, vietējiem iedzīvotājiem dzīve nekļuva labāka. Visbiežāk notika pat pretēji- dzīve kļuva tikai grūtāka. Tas mācīja, ka ievestais piedāvātais problēmrisinājuma ceļš ir kaut kas negatīvs. Veidojas sava veida iestrāde- neuzticēties ievestu mācību pareizībai. Te ir jābūt alternatīvai. Bet varbūt opozīcijai? Kā to lai atpazīst? Alternatīva nozīmētu to, ka mēs atzīstam mērķa nozīmi, vienīgi sasniegt to gribam kaut kā citādi. Mēs nepiekrītam veidam kā mērķis tiek sasniegts. Alternatīvā ir jābūt kaut kam, kas abas dažādības vieno. Vai nu tie ir vienādi ceļi, bet atšķirīgi galarezultāti, vai vienādi galarezultāti, bet atšķirīgi ceļi. Taču arī opozīcijai var būt savs vienotājs.
Kā, piemēram, varētu runāt par alternatīvu medicīnu? Vai tas nozīmē, ka katrai no tām ir dažādi mērķi vai dažādi ceļi pie tā. Varbūt problēma ir nevis atšķirīgajā, bet gan nosaukumā. Varbūt gluži vienkārši nevajadzētu runāt par medicīnu abos gadījumos. Tikai vienā gadījumā cilvēku rīcība būtu saistāma ar medicīnu, otrā gadījumā (alternatīvajā) tā nebūtu saucama par medicīnu bet gan par kaut ko citu. Tautā jau dzīvo vārds "dziedniecība". Problēmas sagādā abu šo vārdu sociālais prestižs.
Bet sapratīsim arī to, ka katram ir savādāki noteikumi un savādāki līdzekļi savu noteikumu ievērošanai un savu uzdevumu risināšanai. Tas, ko šodien saucam par medicīnu gluži vienkārši ir cilvēka ķermeņa remontēšana. Mehānikas nozare. Un, ja ārsts ārstē to cilvēku, kurš nav tikai fiziskais ķermenis, bet kāds veselums ar, piemēram, to, ko saucam par dvēseli vai garu, vai vēl ko tml. Tad tas vairs nav mediķis, bet gan piemēram, tas pats 'dziednieks'. Mediķis, līdzīgi kā autoservisa strādnieks attiecībā pret mašīnas ķermeni, gluži vienkārši ir ķermeņa remontētājs. Un, ja viņš sāktu ārstēt arī dvēseli, viņš jau vairs nebūtu saucams par mediķi. Ja to atzīstam, neliekas vairs savādi, ja mediķis saka, ka dzīve pēc nāves vairs nepastāv. Protams, jo ķermenis, kas ir šo mediķu objekts arī vairs nav. Ķermenis beidz funkcionēt un dzīve ar to beidzas. Beidzas arī tamdēļ, ka mediķis dzīvo kā mediķis tikmēr kamēr pastāv un bojājas cilvēka ķermeņi. Ja tādu vairs nebūtu, nebūtu vairs arī mediķu. Tādējādi mediķu runas par to, ka dzīve beidzas ar ķermeņa funkciju izbeigšanos līdzinās savas profesionālās dzīves aizstāvības runai. Un tajās ir tik daudz patiesības cik tas ir izdevīgi, lai pastāvētu mediķa profesija ''tehniskā servisa" līmenī.
Alternatīvā zinātne?
Šo jēdzienu var apskatīt vismaz divējādi. Pirmkārt te varētu jautāt- cik precīzas atbildes ir iespējamas uz vienu konkrētu jautājumu? Pierasti būtu atbildēt, ka viena. Tomēr dabas zinības un eksperimenti ir pierādījuši, ka uz vienu konkrētu jautājumu var būt divas vai pat vairākas dažādas pareizas, konkrētas atbildes. Tādējādi alternatīvas jēdziens būtu saprotams samērā vienkārši tas ir cits atbildes variants uz vienu jautājumu un, lai arī abi ir savstarpēji izslēdzoši, abi ir pareizi.
Alternatīvais dzīves veids? Tas būtu dzīvesveids, kurš ir ar pretējām pazīmēm nekā esošais, dominējošais. Vienīgi ir jāprecizē- vai tas ir alternatīvs vispārēji, visam arī atsevišķajām dzīves daļām, vai alternatīvs kaut kādām atsevišķām pazīmēm. Tā, piemēram, mēs nevaram izvirzīt alternatīvas prasības piemēram attiecībā pret naudas daudzuma apjomu, sakot, ka nauda nav galvenais, bet tajā pat laikā saglabāt standarta prasības attiecībā pret dzīves komfortu- prasības pret dzīvokļa iekārtojumu, māju, automašīnu, ceļošanas iespējām utt. Te mēs nonāktu neatrisināmā pretrunā un mums būtu jāmēģina saprast, ka izvirzot alternatīvu dzīves stilu attiecībā pret naudas pelnīšanu (alternatīvu attiecībā pret to cilvēku dzīves stilu, kuri pelna daudz naudas), mēs iegūstam arī tam atbilstošu dzīves komforta līmeni. Tādējādi alternatīvais dzīves veids ir vesela sistēma, kura sastāv no neskaitāmām atsevišķām daļām. Alternatīvs šajā gadījumā var būt pamatprincips, bet detaļās var saskanēt ar pastāvošo, attiecībā pret kuru es izstrādāju alternatīvu.
Senākajā pasaulē, alternatīvai nebija jēga, jo pastāvēja tikai viena dzīves programma- izdzīvot, attiecībā pret kuru neviens iebilst nevēlējās. Alternatīvas prasības varēja parādīties tad, kad cilvēks dzīvi sāka vērtēt kā labu vai sliktu, izdevušos vai nē. Mazliet filozofiskāk skatoties, varētu teikt, ka alternatīvas prasības parādījās tad, kad cilvēks sāka apšaubīt šīs pasaules kvalitāti. Cilvēks sāka apšaubīt Dieva darbu vai arī apšaubīt tā vērtību, kuru atšķirībā no Dieva ir radījis cilvēks.
Psihoanalītiski raugoties alternatīvas prasības var būt tiem, kuri nav mierā ar atsevišķām savas dzīves daļām un labprāt vēlētos dzīvi ievirzīt savādāk. Tās var būt gan fiziskas, gan psihiskas traumas, kuras cilvēks labprāt būtu vēlējies neiegūt. Un tas ir tik aktuāli, ka šo vēlmi viņš vispārina un neviļus sāk attiecināt uz visu cilvēku dzīvēm kopumā vai, kas gadās visbiežāk, sāk meklēt alternatīvus risinājumus savā profesijā, savā profesionālajā darbā.
Var, protams būt arī alternatīvas prasības tādiem cilvēkiem, kuri gluži vienkārši ir spējuši pamatīgi izanalizēt cilvēces attīstības gaitu un ieraudzījuši kādas pamatkļūdas, kuras novedušas cilvēci pie kādiem strupceļiem vai cilvēcei sāpīgiem rezultātiem. Tādējādi varam nonākt pie tādiem cilvēces attīstības brīžiem, kad cilvēce vai kāda konkrēta, lokāla cilvēku grupa, ir bijusi krustcelēs un bija stāvējusi kādas sarežģītas izvēles priekšā, galu galā izvēloties to, kurš noveda pie smagajām sekām. Tamdēļ kā alternatīvs modelis varētu būt šīs izvēles cits variants. Tēlaini runājot,- ja cilvēks stāvot triju ceļu krustcelēs ir izvēlējies iet pa labi un galu galā tādā veidā ir radījis smagas sekas gan sev, gan varbūt arī citiem, tad iešana pa kreisi vai taisni jau ir alternatīvi ceļi. Pasakās, kur to varoni ir nonākuši šādās krustcelēs arī tiek apskatīts alternatīvas iespējas. Varētu jau teikt, ka šādas pasakas vispār ir sacerējuši vai nu cilvēki, kuriem ir kādas izteiktas savas dzīves problēmas vai atkal tās ir radītas laikā vai tādos vēsturiskos apstākļos, kuri šiem sacerētājiem ir nepatīkami un tiek jautāts pēc kādiem alternatīviem risinājumiem. Tā, piemēram, alternatīvas risinājumi var sakāpināties bada gados, kara laikā, sliktu un mokošu valdību laikā, laikā, kad cilvēks ir nonācis kāda nepatīkama priekšnieka pakļautībā utt. Varētu jau teikt, ka lielākoties šajos gadījumos parādās subjektīvas problēmas. Varētu jau teikt, ka subjektīvās problēmas arī ir galvenās, kuras liek cilvēkam kaut ko mainīt.
Te, protams, varētu skatīties mazliet mistiskak, un teikt, ka cilvēkam ir jāsaprot, kamdēļ cilvēks ir nonācis vietā vai laikā, kur šādas problēmas vai šādas pārdomas vispār rodas. Te varbūt parādās kādi specifiski šā cilvēka dzīves uzdevumi? Viņā misija? Un te varbūt ir nepieciešamas vai nu situācijas korekcijas, kad cilvēks maina apstākļus, kuros ir nonācis, vai nu maina savu attieksmi pret apstākļiem, kuros nonācis. Tad, kad man ir mokoši maz naudas un es no tā ciešu, varu mainīt situāciju un mēģināt nopelnīt naudu vairāk, bet es varu arī mainīt savu attieksmi pret savu nabadzību un iemācīties priecāties par to, kas man ir. Grūta izvēle. Izvēle, kuru ietekmē sociālie faktori. Mums piemēram, liktos pieņemami, ja es iemācītos priecāties par dzīvi arī tad, ja man naudas nav, bet es ciešu no tā, ka man citi atgādina, ka tā dzīvot nav normāli, nav pieņemami, nav mūsdienīgi vai vēl kā tml. Tādējādi es nonāku grūtas izvēles priekšā, kad es gribu izvēlēties ko vienu, bet apkārtēji man liek izvēlēties ko pavisam citu. Problēmas būtība tādējādi meklējama šī cilvēka attiecībās pret apkārtējo sabiedrību. Te kaut kas nav kārtībā un šīs cilvēks gluži vienkārši nav brīvs. Mēs teiktu, ka šis cilvēks ir kompleksains attiecībā pret sabiedrību un šīs attiecības gluži vienkārši ir jāsakārto. Tā ir viņa galvenā aktualitāte.
Topic: Alternatīva
No comments found.