Ziemeļamerikas indiāņu senās mācības

Izdarot šī turpinājuma izvēli mums ir jāatceras, ka esam pieņēmuši šīs kultūras filozofiju un praksi uzskatīt kā arhaisku. Tam nav lietišķu un priekšmetisku pierādījumu. Ir tikai pasaules uzskats, kas ļauj attiecināt to uz vissenāko posmu. Bet senākais posms nozīmē atbilstību arī katra no mums dzīves senākajam posmam. Šīs kultūras senuma pazīmes stiprina arī materiālās kultūras salīdzinājums ar mūsu materiālo kultūru. Teiksim tā, ka pirmā daļa bija no atbilstoša laika, bet neko nestāstīja, stāstījām mēs. Otra daļa būs stāstoša, bet nav no atbilstoša laika. Abas ir vienādi tuvas vai tālas no patiesības. Mēs esam iekārtoti tā, ka ticam galvenokārt tiem dokumentiem, kuri ir pierakstīti. Savā ziņā arī šis fakts ilustrē mums mūsu šodienas ieražas visus darījumus nodrošināt ar rakstiskiem dokumentiem. Ir dokuments, ir arguments, nav dokuments, nav arguments. Tādējādi esam grūtā situācijā- dokumentu nav. Situācija ir vispārināma uz akmens laikmeta kultūru vispār. Arī te nebija rakstisku dokumentu. Izmantosim šo līdzību par vēlvienu iemeslu, lai teiktu, ka šodienas Ziemeļamerikas indiāņu praksei ir sena arhaiskuma pazīmes. Bet vienlaikus pamēģināsim rast kādus, attaisnojumus tam kamdēļ rakstība nerodas. Pirmkārt būtu jāsaprot rakstības vērtība. Tā rodas tad, ja cilvēku starpā pastāv savstarpēja neuzticēšanās. Šī iemesla dēļ ir nepieciešami dokumenti, ir jāslēdz līgumi, vajadzīga uzskaite un kontrole utt. Tādējādi, ja nepastāvētu neuzticība un negodīgums, nebūtu vajadzības pēc rakstiskiem dokumentiem. Cits iemesls.- Rakstība ir nepieciešama tad, ja cilvēkiem ir vajadzīga informācija, kuru viņš pats nevar iegūt. Tādējādi, ja cilvēkam attīstītu spēju pašam iegūt visu viņa dzīvei nepieciešamo informāciju arīdzan nebūtu vajadzības pēc rakstības. Vēl cits iemesls.- Rakstība ir vajadzīga lai cilvēkus atpūtinātu. Tādējādi, ja cilvēks rastu iespēju atpūsties, atgūt zaudētos spēkus kā citādi utt., nebūtu vajadzības pēc rakstības. Šie iemesli ir attiecināmi uz laiku, kad rakstība radās. Šodien rakstības iemeslus varam sajust arī tad, kad mēģinām paši nopublicēt savas domas. Pamēģiniet, piemēram, sarakstīt un nopublicēt savu grāmatu un jūs atradīsiet visus rakstības iemeslus. Jūs pirmkārt būsiet spiests saprast pats savas problēmas un gribēsiet ar tām iepazīstināt citus. Tādējādi parādot to, ka citādi par jums neko neviens neuzzinās. Jūs gribat, lai jūs ievēro un izjūtat grūtības to panākt. Tālāk, ja uzrakstīsiet, sastapsieties ar nākamo problēmu- kā nopublicēt savu grāmatu. Un radīsies jautājums- kurš par to maksās. Te jūs ieraudzīsiet to, ka ar šī rakstu darba palīdzību kāds sāks vērtēt jūsu vērtību kādas sociālas grupas vidu, atzīstot jūs vai nu par derīgu vai par nederīgu. Citādi,- izdevējs raudzīsies vai jūsu informācija ir tik pietiekoši noslēpta no citiem, ka nebūs bijusi pieejama līdz šim un tamdēļ-pārdodama. Bet pirks to, ko nevar iegūt citādi. Tādējādi jūs varēsiet saprast, ka slēpt informāciju patiesībā ir finansiāli izdevīgi. Pareizāk gan būtu teikt,- ir finansiāli izdevīgi cilvēkiem nedot iespēju pašiem piekļūt pie informācijas. Tas nozīmē arī to, ka ir izdevīgi nemeklēt metodes kā cilvēks pats var piekļūt pie viņam nepieciešamās informācijas un ir izdevīgi viņam radīt informatīva bada sajūtu.
Pirmatnējās kultūrās, bet arī tajās šodienas kultūrās, kuras mums šķiet kā pirmatnējas, rakstība parasti nerodas gan tamdēļ, ka ir atrisināts vai nav pastāvējis cilvēku savstarpējo attiecību negodīguma jautājums vai arī tamdēļ, ka katrs no viņiem spēj nodrošināt ar tādu informācijas daudzumu kāds ir pietiekošs pilnvērtīgai dzīvei. Smalkākos gadījumos rakstības nevajadzība tiek motivēta ar to, ka ir jāpaļaujas uz to, ka katram cilvēkam ir dota tik laba atmiņa cik tā ir viņam pietiekoša. Nav cilvēku ar labu vai sliktu atmiņu. Katram tā ir tik laba, cik nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei noteikta darba lauciņā. Ir tikai jāsaprot, kas ir manas dzīves uzdevums un ko es varu darīt ar saviem dabiskajiem instrumentiem. Konstatējot faktu, ka rakstība indiāņu ciltīs nav populāra, nav aktuāla var spriest, ka šo cilvēku vidū nepastāv, piemēram, negodīgums savstarpējas darba attiecības. Tādējādi, viņi ir tik pat savstarpēji godīgi, kā mazi bērni vai pirmatnējie cilvēki. Savā ziņā uz arhaiskumu norāda arī indiāņu ētika attiecībā pret apkārtējo dabu. Te ir redzams, ka cilvēks vienādi izturas gan pret citiem cilvēkiem, gan pret dzīvniekiem, augiem vai akmeņiem. Visi ir vienādi vērtīgi un vienādi tiesīgi dzīvot. Tas ir tas, ko varētu apzīmēt kā pilnīgu pasaules veseluma apziņu. Šo pasaules veselumu atklāj un uztur arī indiāņu "maģiskā apļa" rituāls un filozofija. Pamēģināsim tagad ieskatīties tās pamatfaktos un pamatidejās. Pirmkārt te var pievērst uzmanību faktam, ka cilvēks savu dzīvi orientē uz debess pusēm. Katra debespuse pārstāv kādu mana "es" daļiņu. Lai to saprastu, mums ir jāaizmirst tā attieksme pret sevi kāda mums ir te un šodien. Ieklausieties vēlreiz šajos vārdos: "Es esmu dienvidi, rietumi, austrumi un ziemeļi. Es esmu augša un apakša. Es esmu te pa vidu." Vai to nevar izteikt vienā teikumā: "Es esmu visa šī pasaule?" Tātad atkal jau redzam to, kas sākumam ir tik raksturīgi- pilnīga veseluma sajūta.
Meklējot līdzības, te var atcerēties arī Augustīna mēģinājumus ieraudzīt bibliskā Ādama vārda debespušu nosaukumu pirmos burtus (Anatole, Dysis, Arktos, Mēsembia). Lai vieglāk būtu iztēloties tehnisko rituāla daļu, te varētu atcerēties senās megalītiskās būves. Tajā skaitā, piemēram, Stounhendžu vai Latvijas teritorijā atrastās. arī tur tās bija akmens konstrukcijas, kuras orientētas uz debespusēm. Bet zinot tagadējo indiāņu tradīcijas, mēs varētu minēt, ka arī tur šīs akmens konstrukcijas savā ziņā pārstāvēja pašu cilvēku, kurš sastāv no visām četrām debespusēm. Tātad indiāņu garīgā prakse saistās ar rituālo apli, kas ir veidots no akmeņiem un kur katrs no tiem pārstāv vienu debespusi un centru. Veicot rituālu ir svarīga secība, kādā katrs no akmeņiem (vai debespusēm) ir jāapstaigā. Pirmais no tiem ir dienvidu akmens. Iejūtoties indiāņu filozofijā, pamēģināsim arī mēs tagad pārstaigāt šīs debespuses, pievēršot uzmanību svarīgākajām domām un uzdevumiem, kuri saistās ar katru no debespusēm. Vienlaikus atcerēsimies, ka noteiktā kārtība, kādā aplis ir jāveic, norāda uz secību kādā cilvēkam ir jāveido sava personība.
Dienvidi- Šīs debespuses dzīvnieciņš ir pele. Lai saprastu, kamdēļ katra no debespusēm tiek apzīmēta ar kādu no dzīvniekiem, te ir jāpamana būtiska atšķirība starp to kā mēs šodien un te skatāmies uz šiem dzīvnieciņiem un kā to dara, piemēram, indiāņi. Kad mēs nosaucam kāda dzīvnieciņa vārdu, tad visupirms domās mēģinām ieraudzīt tā izskatu, bet pēc tam mēģinām atcerēties visu, ko par šo dzīvnieciņu zinām. Tādējādi šo dzīvnieciņu nostādām kaut kur blakus sev. Kad kāda dzīvnieka vārdu piemin indiānim, viņš mēģina identificēties ar šo dzīvnieku. Tas nozīme to, ka viņš pats mēģina kļūt par šo dzīvnieciņu. Kļūt par pēlīti nozīmē, līdzīgi kā pelītei apsekot savu apkārtni visu aptaustot, apostot, sajūtot. Tā ir mūsu bērnība. Varbūt ne velti bērnu literatūrā, kino utt. peles kā galvenie varoni ir tik populāras. Kļūsti kā pelīte! Katrai debespusei ir sava, kā mēs teiktu,- stihija (ūdens, zeme, gaiss un uguns). Dienvidu puses stihija ir ūdens. Lai saprastu ko tas nozīmē atkal atcerieties, ka jums ir nevis jāskatās uz, piemēram, upes plūdumu no malas, bet pašam jāmēģina par to kļūt. Ūdens satur sevī gan radošo, gan iznīcinošo spēku. Plūdu laikā tas var noslaucīt no zemes virsas veselu pilsētu, bet tās plūduma spēku var izmantot, piemēram, lai ražotu elektrību. Tātad svarīgākais te ir pareizs spēka izmantojums. Tas-, arī ir svarīgākais ko šeit ir jāapgūst- māka izmantot tev vēlamā veidā pret tevi vērstu spēku vai savējo spēku. Un varbūt tamdēļ senajā pasaulē tik bieži varam saslapt_ tādu faktu, ka, piemēram, ūdens dievi vienlaikus bija arī gudrības dievi. Ūdens tika saradots ar gudrību. Šo māku tiktiešām varētu saukt par vienu no pamatmākām. Šodien šajā ziņā esam visai daudz atpalikuši. Katrai debespusei ir arī sava laika vienība par kuru ir jāpadomā un pret kuru ir jāsakārto savas attieksmes. Dienvidu daļā tā ir pagātne. Mums, saprotamākā veidā izsakoties varētu teikt, ka svarīgākais te ir saišu saraušana ar pagātni. Bet lai to izdarītu, tā ir jāapzinās.
Šo uzdevumu var sastapt daudzās senajās mācībās. Par to stāstīts Vecās derības tekstos sižetā par Sodomu un Gomoru, kur arī bija teikts, ka tu nedrīksti atskatīties, citādi pārvērtīsies par sālsstabu. Par- to bija stāstīts seno grieķu mistēriju sižetos, piemēram, stāstā par Orfeju un Euridiki, kur Orfejs nespēja izvest Euridiki no mirušo valstības, jo atskatījās utt. Sadzīviski šī gudrība stāsta par to, ka mūsu attīstību traucē sasaiste ar bijušo. Tās ir sasaistes ar, piemēram, tev tuviem cilvēkiem, radiem, vecākiem. Tās liek tev tavu dzīvi veidot it kā ar pienākumu attaisnot uz tevi liktās cerības. Bet tās deformē tavas iespējas un tavu brīvību. Augstākā gudrība, te māca, ka tev ir jāmāk dzīvot starp cilvēkiem bez vajadzības. Tas nozīmē, ka tu mīli savus tuviniekus bez saimnieciskas lietderības, bez vēlmēm būt kādam vajadzīgam vai būt no kāda atkarīgam. Atkarība taču jau ir slimība. Arī dzīvojot ar kādu kopā, tu nedrīksti kāpināt otra cilvēka atkarību no tevis. Tā jau ir varmācība. Ja tu mīli otru cilvēku, tad iemāci viņam iztikt bez tevis, jo tas nozīmēs to, ka tu viņam iemācīsi būt veselam. Gan veseluma, gan veselības nozīmē. Katrai debesu pusei ir savi palīglīdzekļi kā uzdoto darbu vislabāk veikt. Šajā, dienvidu pusē tie ir mūzika, dziedāšana un dejošana.
Par mūzikas īpašo nozīmi cilvēka dzīvē antīkajā Grieķijā jau rakstīja Pitagors, Platons u.c. Mūsdienās šo situāciju labi raksturo bērnu un bērnu-pusaudžu izteikti lielā interese par mūziku, deju, dziedāšanu. Lai to saprastu, jūs varētu sākt ar to, ka pamēģiniet (kaut domās) kļūt par mednieku kādos biezi aizaugušos mežos. Jūs dodaties meklēt kādu noteiktu medījumu un, lai to atrastu, jūs uzmanīgi vērojat visas "netipiskās" dabas materiālu kompozīcijas- nolūzušus zariņus, izmītu zālīti, norautas lapas utt, utt., bet vēl jūs arī uzmanīgi klausīsieties. Klausieties meža skaņās, klausieties putnu vai citu būtņu balsu skaņās. Jūs klausīsieties lai atrastu to, kas jums derīgs. Tā kā jūs klausīsieties nevis savu tuvinieku balsīs, kur jūs spētu saprast vārdus un tamdēļ arī ar prātu un zināšanām varētu analizēt teikto, bet gan balsīs, kur katru atsevišķo vārdu jūs nesaprotat. Tā nav jūsu valoda. Taču šīs balsis uz jums runās kādā noteiktā temperamentā, kādā noteiktā ritmā, kādā noteiktā intonācijā utt. Jūs klausīsieties šajās balsīs kā mūzikā. Tādējādi mūzika it kā iemāca dzirdēt un saprast to, kā valodu tu nezini. Valodas mūs atšķir vienu no otra, taču noteiktu prieku vai briesmu priekšā gandrīz visas dzīvās radības reakcija ir līdzīga un to izsaka vai nu skaņas (balsī) vai sirdspukstu ritmā. Tādējādi mūzika palīdz visiem justies līdzīgiem, satuvināties. Pazīstot šo mūzikas valodu mēs patiesībā spētu savstarpēji saprasties arī bez vārdiem. Tādējādi vārdi ir vienkārši tālākattīstīta mūzika vai atsevišķs mūzikas novirziens. Un mums arī šeit ir jāmāk atšķirt katra izteikta vārda muzikalitāte vai trokšņainība, lai saprastu tā saturu. Skaists vārds labi skan, cinisks, rupjš vai agresīvs vārds arī nepatīkami skan. Iemācoties līdzdarboties mūzikā- dziedot, muzicējot jūs tādējādi netieši pieradināt sevi lietot arī noteiktus vārdus, kas ir atbilstoši muzikāli. Jūs spēsiet skaisti dziedāt, tad spēsiet arī runāt skaistus vārdus. Jūs mācēsiet skaisti dejot,- tad spēsiet arī skaisti izturēties pret citiem utt. Katrai debespusei ir arī sava, kā mēs teiktu,- valstība vai dabas daļa. Dienvidu pusē tā ir augu valsts. Tātad pirmais dzīves posms tev ir jāsaista ar šīs pasaules apzināšanu. Līdzībās runājot te varam pamanīt to pašu, ko ieraugām jebkurā vēstures grāmatā-iesākumā cilvēki dzīvoja pārtiekot no tā, ko daba piedāvāja. Dzīvoja dabā. Un te dzīvojot un tā dzīvojot cilvēki bija spiesti šo dabas daļiņu- augu valsti arī attiecīgi apzināt un izzināt. Jau no šiem laikiem līdz mūsu dienām ir saglabājušās zināšanas par mums derīgiem vai nederīgiem augiem, par to lietošanas noteikumiem utt. Taču, lai labāk saprastu kā indiāņu, tā arī senāko cilvēku attieksmi pret šo dabas daļu mums atkal ir jāaizmirst šodienas zināšanas vai šodienas attieksmes. Tā pat mums ir jāatceras pasaules veseluma sajūta, kas toreiz vai tur bija tik svarīga. Tā runāja par to, ka viss, kas šajā pasaulē ir, ir arī dzīvs. Vārdiņš "ir" arī nozīmēja "dzīvs". Bet visi ķermeni, kas mums ir apkārt (-arī ikkatrs auga ķermenis) ir tikai vieta dzīvībai. Tātad pēc tā kā aug augi varēja spriest cik šajā vietā ir dzīvības. Tā, piemēram, tukša pļaviņa mežā nepavisam nenorāda, ka tā ir laba atpūtas vieta, bet norāda uz to, ka tur nav dzīvības, jo dzīvs ir mežs, kur aug koki. Lai saprastu augu pasauli, tā bija jāapzina ļoti konkrēti. Tas nozīmēja arī to, ka ikkatrs koks vai krūms tev tavas dzīvesvietas apkaimē bija jāpazīst. Bet pazīšana nenotika tikai ar acīm vai ausīm vai tausti. Pazīšana tika attīstīta arī sajūtu līmenī. Praktiski tas nozīmē to, ka, lai iepazītu katru atsevišķo augu tev ir pie tā jāpiekļaujas un jāmēģina ar to sarunāties. Pēc tam tev ir jāmēģina saprast kādas izjūtas tas tev dod. Tas tevi vai nu atpūtinās, vai nogurdinās, vai nu uzmundrinās, vai nomierinās, vai padarīs emocionālu vai racionālu utt. Katrs tevi uzrunās savādāk. Kad būsi savu apkaimi apzinājis, arī turpmākā dzīvē, kad tev radīsies kādas problēmas, tu zināsi pavisam konkrēti pie kura, piemēram, koka iet, lai apsēžoties pie tā iegūtu to, kas tev trūkst. Dienvidu daļas stihija bija ūdens. Vērojot, kas visvairāk ietekmē ūdeni, jau izsenis cilvēki pamanīja, ka viens no lielākajiem ūdens stāvokļa vai ūdens uzvedības ietekmētājiem ir Mēness. Tamdēļ Mēness arī kļuva par dienvidu daļas debesu spīdekli. Mēness ietekmē ūdens krātuvju paisumus un bēgumus, tas iespaido, sulošanu augos un arī cilvēka "sulošanos" kā nekā mēs arī pamatā sastāvam no ūdens. Tādējādi paisumus un bēgumus patiesībā izjūtam mēs ikviens. Tas ir tikai jāatpazīst. Vistiešākā veidā tas skar mūsu emocionalitāti. Tādējādi mūsu emocijas zināmā mērā vada un ietekmē Mēness. Te atcerēsimies, ka jau senāko laiku atradumos tika konstatēts, ka senie cilvēki visupirms mācījās atpazīt Mēness ciklu iespaidu uz dabu, par ko liecināja senie Mēness kalendārīši. Tajā pat laikā, ja mums šīs paralēles neliekas tik svarīgas, mēs varētu pievērst uzmanību secībai. Pirmā dzīves posma, uzdevumos ietilpa arī savu emociju, savas morāles sakārtošanas uzdevums. Tas nozīmēja to, ka pirms cilvēkam dod zināšanas, tika sakārtota viņa morāle un emocijas. arī šo ieradumu saglabā daudzas senās mācības. Visupirms iemācies mīlēt šo pasauli un savus līdzdzīvotājus un tikai tad tev dos ieročus. Bet prāts cilvēkam ir tāds pat ierocis kā ragi, zobi vai nagi dzīvniekiem. Visbeidzot pēdējais šī posma uzdevums ir saistīts ar vispārēju cilvēka attieksmi pret šo pasauli. Te parādīsies būtiskas atšķirības starp mums te un šodien un cilvēkiem tur vai toreiz, īsumā to varētu izteikt aptuveni tādējādi- cik dabiski mēs esam audzināti visu laiku kaut ko iegūt, saņemt, tikpat dabīga tur vai toreiz ir un bija atdošana. Mēs savu dzīvi virzām tādējādi, ka tiecamies iegūt zināšanas, iegūt kādu īpašumu, dabūt labu algu vai daudz naudas, iegūt veselību vai draugu utt., utt. Visu laiku dominē šie vārdiņi dabūt, dabūt, dabūt, iegūt, saņemt utt. Pasaulē, par kuru mēs pašlaik runājam, tikpat dabiska ir attieksme, kura māca atdot. Citiem vārdiem runājot, attieksme, kura māca atdot, māca mums nepieķerties, nesaistīties ar to, ko esam ieguvuši, nebūt atkarīgiem no tā ar ko esam sasaistījušies. Jo tiklīdz, mēs sākam sargāt savus ieguvumus, tā izpaužam savu agresivitāti vai barojam stresu. Bet tas savukārt mums traucē turpmākajai dzīvei. Vienlaikus tev ir jāsaprot, ka mūsu dabiskā tieksme visu laiku kaut ko iegūt vispārinās un tikpat dabiski kā iegūstam visu labo, mēs tiecamies iegūt arī ļauno- slimības, stresus, uztraukumus par to-, lai nosargātu iegūto utt. Pēc elementāriem fizikas noteikumiem- cik liels būs "plus " tik lielu "mīnusu " tas sev piesaistīs. Tādas būtu dienvidu daļas galvenās tēmas. Un šī mācība māca, ka tās ir savstarpēji saistītas. Bojāta viena daļa, bojā pārējās. Un katrreiz, kad izjūti kādas problēmas savā dzīve, visupirms tev ir jāatrod debespuse ar ko tā saistās. Un tikai tā arī "jāremontē". Kad esi izgājis pirmo cēlienu- dienvidus daļu, kur kulta apli parasti mēģina iezīmēt ar sarkanās nokrāsas akmeni, tev visupirms ir jāatgriežas vidū, lai nostiprinātu iegūto. Iemācies apstāties. Un tikai tad seko pāriešana nākamajā kursā vai klasē. Indiāņu rituālos tā ir rietumu daļa. Varam tikai pabrīnīties cik rietumdaļas pazīmes un uzdevumi indiāņu tradīcijās atbilst mūsdienu priekšstatiem par to kas ir rietumu cilvēks un kādas ir viņa pamatintereses.
Rietumdaļas dzīvnieks ir lācis. Precīzāk lācis grizli. Tas nozīmē to, ka te pamatintereses ir saistītas ar muskuļu spēku, ar fizisko spēku vispār un spēju koncentrēties pirms došanās uzbrukumā. Tā vien liekas, ka indiāņi savās senajās mācībās būs pravietojuši, ka rietumu cilvēka pamatkaislība būs visu nokārtot ar spēka palīdzību. Rietumdaļas galvenā stihija- zeme. Arī tā vienkārši un lakoniski saka, ka rietumu intereses saistās ar konkrētām zemes lietām. Tā ir nauda, tās ir mantas, īpašumi un ķermeni. Materiālisms. Melnā krāsa, kas raksturo rietumu debespusi tāpat apliecina virzienu uz konkretizētu sevis apzināšanu, uz sava ego atzīšanu, uz nešķiršanos utt. Rietumu da|as galvenā tēma ir nāve. Tas nozīmē to, ka šeit ir jāmēģina saprast, kas ir nāve un kā pret to izturēties. Ja paskatāmies savā kultūrā, tad viegli ieraudzīsim cik nāve patiesībā mums ir populārs interešu objekts. Gan tādā ziņā, ka mums ir svarīga cieņpilna attieksme pret mirušajiem, gan tā, ka mēs pret kapiem un to uzturēšanu un noformēšanu izturamies ar sevišķu bijību, gan tādējādi, redzot, cik populāri mums ir kari, detektīvromāni un šausmu filmas.
Nāve mūs interesē visādi- gan tieši, gan pakārtoti. Indiāņu mācībās tiek runāts par to, ka uzmanība pret nāvi nav jāpārspīlē, jo nav vērts uztraukties par to uz ko var paļauties. Vēl jo vairāk, ka pieņemot mācību, kura saka, ka es esmu visa šī pasaule, cilvēks saprot, ka arī viņa ķermenis ir visa šī pasaule un tamdēļ vienas šīs daļas fiziska nomiršana nenozīmē, ka nomirstu es. Tādējādi šīs mācības rezultātā cilvēks zaudē jebkādu satraukumu fiziskās nāves priekšā. Rietumdaļas laika vienība ir tagadne. Arī tas atbilst šodienas rietumu cilvēka pamatinteresēm. Kā nekā rietumu psihologi mūs aicina galveno uzmanību pievērst tam, kas notiek tagad un te. Taču indiāņu mācība stāsta par to, ka no šī tagad un te ir atkarīga visa tava turpmākā dzīve. Tev ir jāsaprot, ka jebkura situācija ar kuru tu sastopies pašlaik, jebkurš smaids, stress, sajūsma vai bailes, jebkurš vārds, jebkura satikšanās izmaina visu tavu turpmāko dzīvi. Nevis piecas minūtes, nevis vienu dienu, nedēļu vai gadu, bet gan visu tavu turpmāko dzīvi. Jo jebkuras izmaiņas, jebkurš notikums vai fakts ietekmē nākošo tavu rīcību un tā nākošo un nākošo. Varbūt katra atsevišķā gadījumā ienestās izmaiņas nav pārāk lielas, bet tās ir un tamdēļ tev ir jāizjūt atbildība savas dzīves priekšā par to ar ko tu sastopies te un tagad. Mēs varam pamanīt, ka rietumu daļa aicina koncentrēties uz kaut ko noslēgtu un konkrētu.- Uz atsevišķu ķermeni, savu es, uz tagadni. Šo virzienu turpina arī dabas daļa, kurai te ir jāpievērš galvenā uzmanība- minerālā pasaule. Tas jau ir grūtāks uzdevums, jo atšķirībā no augu pasaules, tas ir vēl mazrunīgāks un prasa vēlvairāk attīstītas justspējas. Neapskatīsim te visas zināšanas, kuras indiāņiem ir par atsevišķu akmeņu spējām un īpašībām, bet kārtējo reizi te varam konstatēt, ka pamatā redzams, ka cilvēks te izturas pret visu dabu ar vienādu cieņu. Bet cieņa, ja tā ir patiesa, prasa, lai tu par otru interesētos, lai uzklausītu, lai pieņemtu. Te varam pieminēt pēdējo, mums aktuālo rietumu daļas uzdevumu. -Ja dienvidu daļā galvenais līdzeklis mērķa sasniegšanai bija mūzika, dziedāšana un deja, tad te- maģija. Te nu vienīgi piebildīšu, ka vārds maģija nav īsti precīzs, jo patiesībā būtu saistāms ar pavisam konkrētu mācību. Taču, lai saprastu šīs nozares uzdevumus, jums tikai vajadzētu iedomāties sevi brīdī, kad sastopaties ar kādu sevī noslēgušos cilvēku un jums ir jāuzsāk vai jāvada saruna. Šajā brīdī galvenā jūsu problēma būs saprast ko jūsu sarunu biedrs domā, kamdēļ tik maz runā, kas viņu varētu interesēt utt. Un tā kā jūs dzirdēsiet ļoti maz vārdus, tad sāksiet mēģināt uzminēt vai sajust, vai izmānīt tos no sarunu biedra. Savā ziņā tas jau arī ir viens no maģijas procesiem- kaut ko pārvērst jums izdevīgā veidā. Šajā gadījumā jūs savā sarunu biedrā noslēptās domas mēģināt padarīt redzamas un dzirdamas. Tātad arī komunikāciju māksla sava ziņā ir maģijas nozare. Ja paskatāmies uz latvisko folkloru. Piemēram,- latviešu buramvārdiem un maģiskajām formulām, kuras saglabājušās no senseniem laikiem, kādreiz liekas nesaprotami, kamdēļ to mums ir bijis tik daudz. Taču, ja ieraugām, ka latvieši, salīdzinoši ar citu tautību cilvēkiem, tiktiešām ir daudz klusāki, daudz vairāk sevī noslēgti, tad viegli ir rast atbildi.- Te vienmēr ir bijusi aktuāla problēma "izmānīt" no otra cilvēka informāciju. Tātad rietumiem raksturīgais intravertais virziens rāda loģisku blakusproblēmu,- komunikāciju problēmu. Problēmu, kura šeit, rietumu pasaulē vispār, jau sen tiek risināta ar veselu zinātņu (psiholoģijas, psihoanalītikas, maģijas u.c.) nozaru palīdzību. Tādi ir īsumā galvenie rietumdaļas uzdevumi. Varētu te vēlreiz atcerēties lasīto un ieraudzīt cik tuvu tas atbilst šodienas rietumu cilvēka imidžam. Ir tikai kāda visai būtiska atšķirība. Lieta tāda, ka rietumu cilvēks ir licis pamatakcentu uz šīs vienas debespuses uzdevumiem. Indiāņu kultūrā tā ir tikai viena vesela cilvēka daļa. Vesels ir cilvēks, kurš sevī vienādi kvalitatīvi attīsta visas daļas. Atgriezīsimies centrā. Lai pārdomātu. Dosimies tālāk. Uz austrumiem.
Austrumpuses dzīvnieks ir ērglis. Pirmkārt jau tas nozīmē augsta skatupunkta spēju. Tas ir virziens uz augšu. Varbūt tas virziens, kura aktualitāti mums tagad vajadzētu sajust. Pēc tam, kad esam tik ļoti iezemējušies. Šīs debespuses krāsa ir dzeltenā, kas cilvēkos apliecina cerību daudzumu. Jo vairāk cerību, jo lielākas simpātijas cilvēks izrāda pret dzelteno krāsu. Bet cerības nav realitāte. Nav fiziskā realitāte. Par to liek domāt arī šīs debespuses laika vienība- mirklis. Mirklis, tas ir vienīgā realitāte. Es pielieku sev pirkstu un varu teikt te un šajā mirklī es esmu. Viss pārējais ir viena liela nerealitāte. Tās ir vai nu atmiņas par to, kas bijis nupat vai senāk, vai ļoti sen, vai domas par to, kas būs. Bet arī tās ir tikai domas nevis fiziskā realitāte. Tamdēļ patiesi reāls ir tikai mirklis.
Tātad galvenā pārdomu joma te ir spēja ieskatīties tajā, kas fiziski it kā nav. To varētu saukt par tālredzības, telepātijas, apgaismības vai gaišredzības spēju. Vēl šodien austrumnieki šajās jomās šķiet nepārspējami. Tā ir spēja, ko bieži saucam par atklāsmi. Spēja, kura mums māca iegūt informāciju priekš mums neierastā veidā. Mēs teiktu- kaut kur no augšas. Bet tā ir arī spēja, kuru nereti apzīmējam arī kā iedvesmu un tamdēļ šīs debespuses palīglīdzeklis vai izpausme ir literatūra un māksla. Austrumu puses dabas daļa ir pats cilvēks. Svarīgākā atziņa (pie kuras mazpamazām no saviem rietumiem nonākam arī mēs)- cilvēks sastāv no visām šīm debespusēm un no visām dabas daļām. Viņa ir gan no augu, gan minerālu, gan dzīvnieku , gan no cilvēka pasaules. Un visi ir vērti, lai no tiem mācītos. Un tad seko ziemeļdaļa.
Ziemeļdaļas dzīvnieks ir bizons Tas ir dzīvnieks, no kura lielā mērā ir atkarīga indiāņu eksistence. Viņa gaļu izmanto pārtikā, ādu un kaulus- saimniecībā. Te arī atklājas bizona "misija" - visu sevi atdot citiem. Zīmīgi ir tas, ka šīs debespuses krāsa ir baltā. Baltā ir krāsa, kura ietver sevī visas pārējās, taču dažādu tautu tradīcijās tā bieži saistīta ar kaut kā sākumu. Kā tukša un tīra papīra lapa. Vai nav īpatnēji, ka baltā krāsa te ir saistīta ar pēdējo posmu? Liekas te vairāk piestāvētu runas par beigām nevis par sākumu. Taču te ir jāpamana līdzība ar daudzām senajām garīgajām skolām, par kurām gan runa būs vēl vēlāk, kurās ir teikts, ka cilvēkam ir ilgi sevi jāsagatavo, lai būtu gatavs turpinājumam. Respektīvi, tev ir ilgi jāmācās, lai uzsāktu dzīvot. Tikai tad, kad būsi beidzis garo sevis attīstības posmu, tu varēsi sākt reāli dzīvot. Tas ir sākums. Arī tīri psiholoģiski raugoties uz cilvēkiem atstāj pozitīvu iespaidu fakts, ka tu pavadi daudzus dzīves gadus nevis tuvojoties beigām, bet gan sākumam. Tā ir aktuāla mūsdienu cilvēka problēma. Mēs daudzi ciešam no sajūtas, ka dzīve iet un tik maz vēl ir paspēts. Mēs bieži izjūtam diskomfortu, apzinoties, ka mūsu dzīve virzās uz beigām. To, galu galā tā dara jau no pirmajiem mūsu dzīves mirkļiem. Taču te ir teikts, ka tu tuvojies tikai sākumam. Šī apziņa nomierina. Mazina stresu. Tavā priekšā vēl ir baltā krāsa, sākums. Baltās krāsas saistību ar ziemeļiem, šķiet apliecina pat arī pati daba. Vismaz mums šeit dzīvojošiem, kā arī Ziemeļamerikas indiāņiem ziemeļpuse asociējas ar ledājiem un baltiem sniegiem. Par to ir arī jāapdomā ziemeļdaļā, kur uzmanība tiek saistīta ar nākotni. Nākotne, ir laika periods, kurš saistīts ar ziemeļiem. Nākotne ir telpa, kurā tev vienmēr ir priekšā. Tas ir kā magnēts, kurš pievelk. Bet tas ir arī kā Dievs, kura eksistenci mēs varbūt apzināmies, taču nekad nespēsim sasniegt, jo vienmēr, kad piepildīsies jūsu nākotnes ieceres, tā tūdaļ pārvērtīsies par tagadni. Nākotne nav aizsniedzama. Tomēr, jo lielāks būs mūsu nākotnes "magnēts", jo straujāk dzīvosim, jo mūsu nākotnes "magnēts" būs vārgāks, tukšāks, jo gausāka būs mana dzīve. Tādējādi viss indiāņu aplis ir vērsts uz to, lai mēs ieraudzītu nākotni. Tas sagatavo mūs, lai mēs spētu novērtēt nākotni kā virzītājspēku. Tikai tad, kad būsi apguvis iepriekšējās pakāpes, tu būsi sagatavojies, lai sāktu nospraust to, ko parasti saucam par dzīves mērķi. Dzīves mērķis jau arī ir nākotne.
Ziemeļdaļas debesu simbols ir zvaigznes. Zīmīgs simbols. Tamdēļ, ka arī lielai daļai no mums tas var izrādīties kā kārdinājums. Kļūt par zvaigzni. Par kārtējo zvaigzni. Kā Holivudā. Tas ir kā atgādinājums, ka katrs atsevišķais spīdeklis nakts debesīs ir tikai mazs punktiņš kosmosā. Skaistums rodas tad, kad skatāmies uz tām kopumā. Tādējādi te runa ir par to, ka izkopjot sevi, tev ir jāapzinās, ka tu esi atbildīgs kopīgā skaistuma priekšā. Tas ir īstais mērķis. Nevis atsevišķa zvaigznīte, bet gan kopums. Ziemeļdaļas dabas daļa ir dzīvnieki. Indiāņi no dzīvniekiem mācās tādas lietas kā spēju sevi ārstēt, kā to, ko nereti mēs saucam par dabas sajustspēju, redzot kā dzīvnieki "jūt" tuvojamies kādas dabas katastrofas vai klimatiskās izmaiņas. Bet indiāņi uzskata, ka jāmācās arī to, kas cilvēkiem izdodas tik grūti- brīvību savienot ar stingru organizētību. Brīvība rodas tad, kad apzinies savus pienākumus. Visbeidzot tieši no dzīvniekiem indiāņi aicina mācīties uzticību. Kopumā te tiek atgādināts vēlreiz, ka cilvēkam ir jāapzinās visas dabas daļas, jo tikai visu dabas daļu pieredžu summa veido cilvēku. Šajā pēdējā posmā cilvēkam sāk mācīt to, ko mēs saucam par zinātni vai reliģiju. Šos divus vārdus atšifrējot aptuveni tā, ka zinātne ir pasaules izzināšanas metode, kura galvenokārt atskaitās noteiktas sociālās grupas interesēm. Kāda fakta zinātniskumu nosaka noteiktas sociālās grupas cilvēki, kuri monopolizē tiesības kaut ko saukt par zinātnisku vai kaut ko par zinātnisku nesaukt. Galu galā, tā ir grupa, kura dod darbu un samaksu par padarīto darbu. Reliģijas metodes aicina atskaitīties nevis kādas grupas interesēm, bet gan pašai patiesībai. Tā nenodrošina tevi ar darbu un nedod tev algu. Tu vari izvēlēties. Pareizāk būtu gan teikt- te tev ir jāiemācās to savienot. Tu strādā gan sabiedrībai, gan patiesībai. Bet apzinies, ka zinātniskais tev ļauj darboties sabiedrība, tā tevi uztur kā funkcionējošu mašīnu, belreliģiskais apkalpo to, ko parasti saucam par dvēseli un savu sirdsapziņu. Un problēma mums rodas, kad pajaucam šīs divas sfēras un aizmirstam, ka reliģija kalpo patiesībai, zinātne- sabiedrībai. Tās var būt ļoti tuvas, taču var būt arī pilnīgi pretēji vērstas. Zinātniskuma kritēriji ir tik pat kaprīzi un klejojoši, cik kaprīzi un klejojoši ir paši cilvēki Tas ir līdzīgi kā atsevišķi ir dalāmi jēdzieni zināšanas un gudrība. Zināšanas ir tas, ko mēs gluži vienkārši zinām. Gudrība ir tas, kas mums palīdz dzīvot. Zināšanām nav noteiktas kvalitātes. Gudrība atspoguļojas mūsu dzīves un mūsu pašsajūtas kvalitātē. Varētu jau teikt tā, ka gudrība ir veids kā tu izmanto savas zināšanas, lai padarītu savu dzīvi kvalitatīvāku. Tas ir līdzīgi kā šodien, kad mācoties vai ko darot, vai pat par ko runājot mēs domājam vai Eiropa mūs sapratīs, vai amerikāņi par mums nesmiesies, vai krievi nesadusmosies, bet pa to vidu daba kļūst arvien slimāka un arvien vairāk cilvēku dzīves un nauda ir jātērē tās ārstēšanai. Pa to vidu arī patiesība kļūst arvien slimāka?
Aplis ir noslēdzies. Lai sāktos. Lai sāktos tas, ko mēs sauktu par pilnasinīgu dzīvošanu. Te pamanīsim, ka senākajās mācībās vai tajās šodienas mācībās, kuras mums šodien liekas kā senas aplis ir ļoti populārs. Apļojot tiek dejots ap ugunskuru, apļojot tiek organizētas kulta izdarības. Aplī tiek iekļauta visa cilvēka dzīve. Tas ir tik pat dabiski kā mūsu attieksme pret jebkuru priekšmetu; kad apejot tam apkārt vai pilnībā to apgrozot rokās mēs iegūstam, šķietami pilnīgu informāciju par to. Es apskatu to no visām pusēm. Šo apļošanu varam ieraudzīt gan senās Ķīnas garīgajā praksē, gan runājot par Ēģiptes piramīdām, kur arī katra piramīdas plakne saistās ar kādu debespusi un liek cilvēkiem pa apli tai doties apkārt, gan senajās- megalītiskajās būvēs, gan, piemēram, pat mūsu pašu šodienas tradīcijās- apļojot mēs aplīgojam ugunskuru Jāņu vakarā, kristīgās baznīcas svētkos apstaigājam baznīcu to apapļojot utt. Ne velti- daudzās senajās kultūrās aplis ir ne tikai Saules, bet arī sievietes simbols. Bet no sievietes viss sākas kā visi esam dzimuši no sievietes. Un līdzīgi kā bērna radības ir kāda procesa noslēgums- bērns ir nācis pasaulē, taču vienlaikus tas ir jaunā perioda sākums. Jaunas dzīvībiņas sākums. Bet par to jau arī stāsta šie senie apļi. Un mēs tikai atceramies savu sākumu.

Topic: Ziemeļamerikas indiāņu senās mācības

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com