Violetā jeb nākotnes civilizācijas krāsa

Violetā krāsa ir viena no daudznozīmīgākajām krāsām, ja spriežam pēc tās iedarbības uz cilvēku vai vispār uz dzīvām būtnēm. Kāds profesors reiz veica cinisma ziņā īsti zinātnisku eksperimentu – līdzīgos apstākļos ievietoja kucēnus, vienīgi katru telpu izgaismoja ar citu krāsu – sarkanu, zaļu un violetu. Rezultāts? Sarkanās gaismas kucēni izauga par īstiem briesmoņiem (agresivitātes ziņā), zaļās – par flegmatiķiem, bet violetās – vienkārši “atstiepa kājas”.
Varbūt ir taisnība tiem, kuri izvairās to lietot. Piemēram, tādu attieksmi varam novērot ASV iedzīvotājiem vai tiem, kuri virspusēji apguvuši psiholoģiju un tostarp krāsu iedarbību uz cilvēka psihi. Šīs attieksmes pamatā ir statistika. Tā vēsta, ka violeto krāsu savā tuvumā lielākoties izvēlas dzimumgatavību nesasniegušie bērni, bērni ar atpalicības pazīmēm, biseksuāļi, sievietes stāvoklī, bet no tautām – vairāk tās, kuras Rietumu cilvēki atzīst par atpalikušām. Tātad, ņemot vērā šo statistiku, varam spriest: ja izvēlos šo krāsu, arī es tieku pieskaitīts kādai no šīm sociālajām grupām. Vai to gribu?
Šajā gadījumā gan mēs pirmām kārtām respektējam skaitļus (statistikas dati). Bet varam arī paraudzīties dziļāk. Kaut nedaudz dziļāk un pajautāt, kas tad visām šīm sociālajām grupām ir kopīgs. Vispirms tā ir spēja pieņemt otru bez aizspriedumiem. Ir kaut kur pazudušas barjeras starp vienu un otru. Kā bērnam līdz dzimumnobriešanas brīdim, kā biseksuālim, kā mātei, kura sevī nēsā otru cilvēciņu un dabiski ir savienota ar to otru. Šajā gadījumā mēs violetās krāsas atstumšanas reakciju cilvēkā varam jau klasificēt kā nespēju vai nevēlēšanos pieņemt otru.
Tehniski raugoties, violetā ir sarkanās un zilās summa ar proporcijām 50:50. Bet zilā un sarkanā ir kā vīrietis un sieviete. Tādējādi iznāk kaut kas līdzīgs kā Iņ un Jan formula ķīniešiem vai krusts daudzās senkultūrās. Starp citu, arī Latvijas teritorijā dzīvojušo baltu senkultūrās Ernests Brastiņš konstatēja, ka krusts ir kā ģimenes savienības zīme, kur vertikālais apzīmē vīrišķo (šajā gadījumā tas būtu sarkanais), bet horizontālais – sievišķo (šajā gadījumā – zilais), un tieši šīs simbolikas dēļ senatnē jauno pāri pārsedza ar rūtainu seģeni (rūtiņas vienkārši ir izvērsts krusts). Krusts pēc savas filozofijas arī ir violets.
Tātad te parādās viena no Rietumu kultūras traģēdijām – mutiski mēs sakām, ka vajag mācēt saprasties ar otru, jāmācās to pieņemt vai vismaz uzklausīt. Vārdos. Bet, kad pārbaudei izmantojam sistēmas, kurās vēl nav tik rafinētas melošanas tehnoloģijas kā vārdos, piemēram, krāsu testus, paveras pavisam cita aina. Izrādās, ka mēs mērķtiecīgi strādājam, lai nekad nesavienotos ar otru cilvēku. Jā, mēs varam atrasties viņam līdzās, mēs pat varam viņam dzīvi apvaicāties: kā klājas? Bet tā nav savienošanās. Tā vienkārši ir fiziska atrašanās līdzās. Te arī redzam sekas tam, ka cilvēki atsvešinās, ģimene zaudē nozīmi, lielākā daļa cilvēku ir spiesta uzmeklēt psihoterapeitu. Tas notiek arī tāpēc, ka nolasām statistikas skaitļus, bet neaizdomājamies par šo ciparu dziļāko zemtekstu. Fizioloģiski raugoties, violetā krāsa panāk to, ka informāciju tiek nogādāta nevis apziņā, bet zemapziņā. Vienkāršoti izsakoties – ja mēs nokrāsotu violetā krāsā sienas kādas skolas klasē un ja tur tiktu mācīta, piemēram, ētika, bērns uzvestos, kā tika mācīts, bet neko nespētu atcerēties, ja viņam liktu atstāstīt, ko skolotāja mācījusi. Šā efekta dēļ violeto krāsu izmanto meditācijas tehnikām vai baznīcā brīžos, kad cilvēkam nepieciešams par ko dziļāk padomāt vai pameditēt.
Violetā ir līdzsvara krāsa, taču ne ar attieksmi – būt pa vidu, bet gan kā divu pretstatu savienojums. Tā ir aktīva pozīcija. Ne velti viens no tās lietotājiem ir bijis arī Zaratustra (irāņu kultūra), kas ieviesa aktīvā pozitīvisma ideju un runāja par to, ka cilvēks nevar būt pozitīvs, ja ir pasīvs. Nu nepietiek ar to, ka tu sēdi un smaidi vai sēdi un mīli. Mīlestība ir aktīvs princips. Šajā gadījumā – kā zilais miers (par ko rakstīšu citā rakstā) savienots ar sarkano aktivitāti. Tas ir aktīvs miers. Tā ir atpūtināta un pozitīvi lādēta cilvēka aktivitāte. Violetā krāsa ir arī atrašanās starp diviem pretēji vērstiem virzieniem – starp zilo un sarkano, jo zilās krāsas mērķis ir sarkanā, bet sarkanās – zilā. Atrašanās starp divām pretēji vērstām tendencēm sakāpina juteklību. Tamdēļ violetās cilvēki ir jutekliskāki vai dziļāk jūtoši. Turklāt atrašanās pa vidu starp zilo un sarkano panāk to, ka cilvēkam tiek dota spēja ieraudzīt sava pašreizējā es iespēju robežas, līdz ar to liekot mainīties. Tā ir raksturīga krāsa pārmaiņu periodos vai arī apliecina cilvēka gatavību pārmaiņām. Protams, ir vēl arī sava nozīme gaišumam vai tumšumam. Gaiši violets vairāk saistās ar skumjām, bet tumši violets – vairāk ar nāvi. Vārētu jau teikt, ka violetā krāsa ir arī mērķa krāsa. Tas ir kā galarezultāts, kad esam savienojušies ar to, uz ko tiecamies (savienība ne tikai starp vienu un otru dzimumu, bet šajā gadījumā arī starp esošo un vēlamo, arī starp dzīvību un nāvi). Un šajā brīdī tas var asociēties ar fizisku nāvi, ja dzīvi uztveram kā laiku, kad tiecamies pie mērķa. Sistēmās, kurās krāsas sarado ar skaņām, burtiem un formām, violetā krāsa visbiežāk ir kaut kur ap si noti (reizumis la diēzs), kas arī faktiski ir robežpunkts starp oktāvu, kura beidzas un nākamo. Burts R. Turklāt burts G saistās ar violetsarkano, bet A – ar sarkano, kas liek padomāt par Rīgu, kuras vārds ir violeti sarkans, ja skatāmies tās vārdu pa burtiem. Mēs arī esam pa vidu – kā “logs uz Eiropu”, kā tās valsts galvaspilsēta, kura atrodas pa vidu Baltijas valstīm (Lietuva, Igaunija) utt. Galu galā violetās krāsas forma – zigzags – atgādina kardiogrammu vai “Rīga 800” simbolzīmi. Šajā ziņā interesants ir fakts, ka 19.–20. gadsimta robežzonā Rīga neoficiāli skaitījās Rietumeiropas okultisma galvaspilsēta, bet tas nozīmēja vienkārši to, ka te ir savienojušās ļoti daudz dažādas garīgās (un arī negarīgās) mācības un te ir vieta, kur cilvēki mācās saprasties. Problemātiska te vienīgi var izrādīties saskaņa starp Rīgas vārda krāsām un Latvijas karoga purpuru (sarkans+melns), kas vairāk ir virziens uz agresīvu ego, nekā mieru, un var izpausties gan kā histērijas, gan atbilstoši klasiskajam teicienam par to, ka populārākais latviešu ēdiens ir otrs latvietis. Ja skatāmies fizikāli, violetās krāsas viļņa garums ir 4230 angstrēmu. Starp redzamajām krāsām tas ir vislielākais viļņa svārstību ātrums, kas dažkārt kalpo par iemeslu, lai teiktu, ka violetā krāsa ir augstākā mērā garīga krāsa. Arī čakru filozofijā tā ir saistīta ar augstāko čakru. Vienīgi arī šajos gadījumos varbūt ne viss ir līdz galam saprasts. Jā, tā ir augstākā, bet tā vēl ir fiziskajā cilvēkā un tamdēļ tā drīzāk ir kā krāsa, kura atrodas pie robežvārtiem starp redzamo, apzināmo pasauli un neredzamo zemapziņas pasauli. Te arī ir tas, ko daudzi pārprot kā garīgumu. Lai gan te ir tas, kā garīgums būtu jāsaprot mūsdienās – kā spēja savienot augstākās garīgās idejas ar to, kas atrodas uz zemes. Tu nevari dzīvot vienīgi zilajā vai vienīgi sarkanajā diapazonā. Ir jāmēģina savienot. Ja būtu jārada karogs nākotnes civilizācijai, tam noteikti vajadzētu būt violetam.

Topic: Violetā jeb nākotnes civilizācijas krāsa

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com