Versija par senās Ēģiptes reliģiskajām idejām. Okultisms



Te parunāsim tikai par tām vietām senās Ēģiptes reliģijā, kurām līdzīgas varam atrast pie mums šodien. arī šeit saglabāsim vairākus skatpunktus un apskatīsim šīs tēmas gan saistībā ar mūsu folkloristisko tradīciju, gan ar kristīgās kultūras tradīciju, gan ar okultajiem priekšstatiem. Bet sāksim ar vienkāršāko.


1. Nav nekādu šaubu, ka Ēģiptes cilvēku galvenais rūpju bērns bija Saule. Lai to saprastu, ir vēlreiz jāsalīdzina dabas apstākļi tur un te. Protams, ka Ēģiptes teritorijā Saule silda karstāk nekā pie mums. Un, ja mums tās gandrīz vienmēr šķiet par maz, vasaras siltuma laiks par īsu un Saule ir vienmēr gaidīta, sildoša un laba, tad Ēģiptes teritorijas cilvēkiem Saule var būt gan sildoša, gan sadedzinoša un tādējādi - gan laba, gan varbūt pat briesmīga. Ēģiptē tai ir vismaz divas dabas. Un turklāt tā vēl dod arī gaismu. Tā vai citādi, bet Ēģiptē Saule ir dažādāka nekā pie mums, un tamdēļ senajās reliģijās Saule tiek sadalīta vairākās daļās, kur katru pārstāv savs dievs.


Te ir savs rītausmas dievs - HEPRI Te ir savs pusdienas saules dievs - RA Te ir pēcpusdienas Saules dievs — ĀTUMS
Un ir Saules diska dievs - ĀTONS


Dienvidu zemēm Saules dalīšana ir pavisam dabiska lieta. Taču paskatīsimies tikai uz vienu no pāriem, - uz rītausmas dievu HEPRI un pusdienas Saules dievu RA. Un paskatīsimies, vai viņu uzdevumos nav saskatāmas kādas līdzības ar citām pie mums zināmām reliģijām. -
Lai to saprastu, visupirms ir jāzina, kādi ir katra šī dieva uzdevumi.
Paskatīsimies uz pašiem dabiskākajiem.
Rītausmas dieva HEPRI viens no pirmajiem uzdevumiem ir attīrīt debesis no nakts tumsas. Tas ir tas brīdis diennaktī, kad aust gaisma, bet Saule vēl nav redzama. Šajā brīdī darbojas HEPRI. Tikai tad, kad viņš ir padarījis debesis tīras un gaišas, nāk īstais - pusdienas Saules dievs RA. Tātad iznāk, ka Saule nemaz nedod gaismu? Vismaz tā neapspīd debesis un nav tā, kas padara tās zilas? Kā tad tā? Bet, ja palasām Vecās Derības tekstu Bībelē, arī tur varam uzzināt, ka visupirms tika radīta gaisma, bet tikai pēc tam - Saule. Arī šeit gaisma tika nošķirta no Saules. Un to, ka visupirms kļūst gaišs, bet tikai pēc tam parādās Saule, mēs savām acīm varam redzēt vai ik rītus, ja debesis nav mākoņainas.
Vai varam atrast vēl kādos mums tuvākos mītos līdzīgu darbojošos pāri? Paskatīsimies tepat - Latvijas folklorā. Arī te līdzīgi (iespējams) darbojas Ūsiņš (vai Auseklis) un Saule.
Viens iet pa priekšu, iztīra ceļu, un tikai tad nāk īstais.



Līdzīgu mītu zina stāstīt tie, kuriem interesē senās Indijas mīti. Arī šeit līdzīgs pāris ir rītausmas dieviete Ušās un saules dievs Surja
Visbeidzot kaut ko līdzīgu ir iespējams atrast arī Jaunās Derības tekstos. Ir tikai citi vārdi," ir tikai citas darbojošās personas, bet uzdevumi tie paši - viens iet pa priekšu un sagatavo ceļu īstajam, kas nāks aiz viņa. Tas ir Jānis Kristītājs un Jēzus Kristus.
Atšķiras tikai vārdi. Bet saturs palicis tas pats. Vārdi var viegli mainīties, un patiesībā tie nemaz nav tik svarīgi. Svarīga ir patiesība, nevis tas, kā viņa saucās.
Tātad gan senās Ēģiptes mācībā, gan mūsu pašu folklorā, gan arī Bībeles tekstā atrodamas līdzīgas domas. Varbūt varam teikt, ka vispār šīs dažādās mācības tikai izskatās dažādas, bet patiesībā ir ļoti tuvas viena otrai? Paskatīsimies tālāk.
Kādus redz Ēģiptes dievus tie, kuri šodien sevi uzskata par okultistiem? Bet tieši viņi visvairāk studē senās Ēģiptes dievu darbus un reliģiju:
Te viss būtu jāsāk ar senās Ēģiptes gudrības dievu Hermesu TOTU.


Mazai piebildei -
Pēc daudzu, pētnieku atziņām Hermes Tots ir grieķu izcelsmes deivība, kuru vēlākos laikos piedēvēja senajām Ēģiptes mācībām.
Taču šoreiz mēs apskatām okultās vēstures skatpunktu, kurš balstās uz pārliecību par Hermesa Tota seno izcelsmi un viņa saistību ar senās Ēģiptes kultūras izcelsmi. Šo versiju vēsture pamatā tiek saistīta ar seno Grieķiju un 19. gadsimta Eiropu.
Jau drusciņ viņu pieminēju, tādēļ šoreiz pieliksim klāt tikai trūkstošo. Kā pirmais no jautājumiem būtu tāds— vai TOTS ir tikai viens no dieviem senajā Ēģiptē vai ir bijis reāls cilvēks?


Jautājums nemaz nav no vieglajiem, jo arī tie, kas šodien atzīst TOTU kā reālu cilvēku, runā par viņu ne kā par parastu cilvēku, bet gan kā atnākušu no bojāgājušās Atlantīdas. Tamdēļ teiksim diplomātiski -TOTS ir leģendām apaugusi reāla persona. Nākamais ir jautājums par viņa dzīves laiku. Arī te neskaidrību pietiek, un šodien faktiski nav neviena, kurš, ticēdams, ka TOTS ir reāli kaut kad dzīvojis senajā Ēģiptē, spētu nosaukt kaut aptuvenu viņa dzīves laiku. Tiek runāts, ka viņš ir dzīvojis kaut kad ļoti sen.

Hermesa mācība.
Hermess TOTS ir bijis pirmais no senākajiem cilvēkiem, kurš savos rakstos ir rakstījis par to, ka Dievs ir tikai viens. Un šī pasaule, pēc viņa teiktā, ir kā debesu pasaules spoguļattēls. Tādēļ patiesība ir tur augšā, bet šeit tā tikai atspoguļojas. Un arī mēs esam tikai kā šis spoguļattēls, bet, lai iegūtu patiesību, ir jānonāk "aizspogulijā".

Hermesa vārdi
Īsteni. Patiesi. Dzīvi.
Tas, kas notiek apakšā, līdzinās tam, kas notiek augšā, bet tas, kas notiek augšā, līdzinās tam, kas notiek apakšā, lai piepildītos vienības brīnums.
Un kā visas lietas bija un tapa no viena, tieši tā visas lietas sākās no šīs vienīgās lietas caur pielietojumu.
Saule ir Tēvs, Mēness - Māte, vējš ienesa viņu klēpī, zeme viņa barotāja. Visas gribas Tēvs ir šeit. Viņa spēks ir pilnīgs, kad ir pavērsts pret zemi.
Tu atdalīsi zemi no uguns, smalko no rupjā uzmanīgi, ar lielu izmanību.
Viņš ceļas no zemes pretī debesīm un atkal nolaižas uz zemi un iegūst visu - kā augšējo, tā arī apakšējo - lietu spēku.
Tā Tu iegūsi visu pasaules slavu un tumsa Tevi pametīs.
Šis spēks - stiprākais no visiem spēkiem, jo uzvarēs visas smalkās lietas un piepildīs visas blīvās.
Tā tika radīta pasaule.
No tās būs un iznāks neskaitāmi pielietojumi, kura līdzekļi ir šeit.
Tamdēļ es biju nosaukts par Hermesu Trismegistu, kuram piemīt trejādās pasaules mācības zināšanas.



Viņš iedibināja mācību, kuru šodien sauc par hermētismu. Kamdēļ tāds nosaukums? Tas, protams, ir veidots no Hermesa vārda, savukārt tas vārds, kuru šodien lietojam savā sadzīves valodā - "hermētisks", ir saglabājis savu nozīmi no tiem senajiem laikiem. Hermesa TOTA mācība ir hermētiska?
Jā, viņš uzskatīja, ka nedrīkst runāt par Dievu ar cilvēkiem, kuri nav sagatavoti tam, lai saprastu, ko nozīmē Dievs.
Paskaidrošu.
Kad kāds piemin šo vārdu, mēs katrs varam sākt savas pārdomas par to, kas Viņš ir un vai vispār ir, kāds Viņš izskatās, un vai vispār viņam ir kāds savs izskats utt.,utt. Bet tas viss
 būs tikai mūsu fantāzijas. Šīs fantāzijas katram būs savādākas - vienam šķitīs, ka Dievs ir kā,vecs onkulītis baltā apģērbā un sēdošs uz mākoņa maliņas; citam Vinš apstaigās rudzu laukus, citam Vinš šķitīs kā pati debess vai Saule utt.
Bet visiem būs sava taisnība. Un tā būs tādam kādu katrs mācēs radīt, kādu to būs iemācījusi radīt viņam viņa vecāki, skolotāji, grāmatas vai viņa dzīves pieredze. Tas, protams, vēl nav nekas slikts, un drīzāk ir gluži dabiski, ka mums gribas atrast Dievam sev saprotamu izskatu un dzīves vietu. Taču problēmas sākas tad, kad mēs sākam savstarpēju strīdu par to, kuram ir lielāka taisnība, kuram mazāka, kad sākam karot viens ar otru par to, kuram Dievs ir pareizāks, kuram nepareizāks. Tā jau ir Dieva noliegšana, jo Dievam cits vārds ir mīlestība, un, ja tu karo par mīlestību, tad karojot to iznīcini. Mīlestība nevar iznīcināt, tā var tikai radīt. Tāpēc Hermesa domas par to, ka nevar runāt par Dievu ar cilvēku, kurš tam nav sagatavots, ir līdzīgas bauslim "Tev nebūs lieki Dieva vārda valkāt".

Otrs iemesls, kamdēļ hermesa draudze izrādījās hermētiski noslēgta, ir tāds, ka es nedrīkstu iznīcināt kāda cilvēka dzīves vērtības, iekams neesmu piedāvājis vietā kādas labākas. Katrs dzīves veids ir atzīstams, bet mēs drīkstam piedāvāt viņiem kaut ko labāku. Es nedrīkstu teikt, ka tavs dzīvesveids nav nekam derīgs, bet varu parādīt, ka mana dzīve ir labāka. Ja es to varu un ja tas otrs to ierauga, tad viņš pats var izvēlēties - sekot man vai nē. Bet, kamēr es nevaru piedāvāt vietā kaut ko labāku, es nedrīkstu kritizēt otru.
* Tu esi radīts konkrētam darbam, un, lai to tu varētu izpildīt, tev ir doti instrumenti - tavi talanti.
Šī mācība stāstīja vēl arī par to, ka katra cilvēka pirmais dzīves pienākums ir apzināt savas spējas un talantus, jo tie ir tev no Dieva doti instrumenti, kas domāti tavas dzīves darbam. - Tu esi radīts konkrētam darbam, un, lai to tu varētu izpildīt, tev ir doti instrumenti - tavi talanti. Bet otrs svarīgākais dzīves pienākums ir šos talantus realizēt. Tu nevari attaisnoties, ka dzīves apstākļi tev neļauj realizēt tavus talantus un tavas spējas, tev ir jāatrod iespēja to izdarīt, tas ir tavs vissvarīgākais pienākums šajā dzīvē. Tas ir tas, ko citi šodien sauc par dzīves jēgu. Bet šī darba neizdarīšana, līdzīgi kā mēs šodien daudzi nodzīvojam, pat nemaz nezinot savas patiesās spējas un talantus, ir apgrēcība pret Dievu.
Tātad skolas pirmais uzdevums nav piebāzt bērna galvu ar zināšanām, kuras viņš pat nesaprot, kur lai izmanto, bet gan konkrēti apzināt un noteikt visas viņa maksimālās spējas un talantus.
Mazai piebildei - Pārfrāzējot šo patiesību uz tēmu, kas tiek risināta šajā grāmatā, gribas teikt, ka bieži mēs pārspīlēti daudz cenšamies iegaumēt daždažādus seno dievu vai personu vārdus vai nosaukumus, uzskatot to par vērtīgu darbu. Vienīgi, ko iesākt ar šīm zināšanām šodienas cilvēkam? Vienkārši zināt?
Tālāk?
Bet tālāk katru šo spēju vajadzēja attīstīt līdz pilnībai, līdz, kā viņi teica, -dievišķai pilnībai. Šajā laikā katru tavu spēju apzīmēja kā vienu dievu un tev vajadzēja visus šos daudzos dievus īstenot sevī. Citam tas varēja būt ātrāks, citam ilgāks laiks. Citam tas varēja būt pāris gadi, citam -vairāki gadu desmiti. Bet visu šo laiku cilvēks dzīvoja it kā daudzdievīgā vidē. Katru viņa spēju un talantu taču simbolizēja viens Dievs. Un par to varēja runāt ar visiem, to varēja gleznot, to varēja atveidot, tas vēl bija atklātības laiks.
Bet tad, kad šis cilvēks tuvojas piepildījumam, kad visas spējas un talanti bija attīstīti līdz maksimumam un visi dievi īstenoti, parasti šis skolnieks gāja pie sava skolotāja un teica - redzi, tu teici, ka pastāv visi šie daudzie dievi un tos ir pienākums īstenot sevī, bet es esmu atklājis, ka pāri visam stāv vēl kas, kas ir augstāks par šiem. Ka ir kaut kas lielāks, kaut kas viens un vesels. Un tā nu iznāca, ka skolnieks aizgāja pie skolotāja un pats pateica atbildi, ko visu šo laiku skolotājs turēja noslēpumā. Un tikai tagad skolnieks bija gatavs, lai runātu par to, kas ir Dievs. Viņš tam bija gatavs, jo bija pats to atradis. Viņš bija atradis to, par kā eksistenci pat nenojauta.
Varbūt arī tādēļ mums šodien, vērojot seno ēģiptiešu gleznojumus vai skulptūras, liekas, ka viņi ir dzīvojuši kādā absolūti daudzdievīgā vidē. Un mēs pat nenojaušam, līdzīgi kā toreiz skolnieki, ka tie ir tikai kā pagaidu posms, kā sagatavošanās etaps, kā instruments, lai sasniegtu ko augstāku.
Bet tuksnesis jau ir tikai vieta, kur sagatavojamies, kur iemācāmies sapņot skaistus sapņus, kur iemācāmies ilgoties pēc kā skaista...
Vēl citi stāsti.
Katrs pētnieks, kurš pēta kādu noteiktu tēmu, tajā skaitā, piemēram, arī senās Ēģiptes kultūru, arī atlasa un sistematizē materiālus atbilstoši tās sociālās grupas reglamentiem un tradīcijām, kurai viņš pieder. Tas ir radījis situāciju, ka šodien senās Ēģiptes kopējo vēsturi dažādu grupu speciālisti interpretē apbrīnojami dažādi.



Tā, piemēram, ir iespējams pierādīt, ka pieminētie Izīda un Ozīris patiesībā ir bijuši pirmie Ēģiptes pārvaldnieki, kuri kolonizējuši zemes uz ziemeļiem un austrumiem no Ēģiptes. Jau antīkās Grieķijas dokumentos var atrast runas par to, ka Izīda un Ozīris ir pakļāvuši un pārvaldījuši gan zemes tuvajos austrumos (Divupes teritorijā), gan Indijā. Tādējādi norādot, ka gan Divupes, gan senās Indijas pirmkultūras ir Ēģiptes kultūras turpinājums.
Analizējot senākās Ēģiptes mākslas darbus un tekstus var spriest, ka šejienes reliģiskajos priekšstatos par pasauli un cilvēku ir daudz kopīga arīdzan ar priekšstatiem, kurus vēlāk redzēsim arī, piemēram senākās Indijas reliģiskajos priekšstatos. Bet te varam atrast pēctecību no iepriekšējiem vēstures posmiem Ēģiptes mācībās, kur tiek teikts, ka Dievs ir visur un visā. Tas būtībā ir tas pats vienotās pasaules priekšstats par kuru varējām lasīt gan senākajā vēstures materiālā, gan arī Divupes kultūrā. Tas nozīmē to, ka, ja Dievs ir visā un visur, tad viņš ir arī tevī, bet tādējādi arī tu un es esam Dieva daļa. Kad tavs vai mans fiziskais ķermenis nomirs, tas būs kā tavā ķermenī atmiruša šūniņa vai vienkārši nogriezts mats, kura vietā drīz izaugs jauns. Tādējādi tava ķermeņa vietā nāks jauns ķermenis, bet tā kā tas būs tajā pat vietā, tad arī tas būsi tas pats tu vai es. Citiem vārdiem runājot - mans "es" nav vis mans ķermenis, bet noteikta vieta šajā pasaulē, kurā šūnas sakombinējas noteiktā kārtībā. "Es" tā ir noteiktā vietā esoša informācija, kura liek lietām (elementārdaļiņām, molekulām, šūnām utt.) sakombinēties secībā, kas atbilst tavam "es".



Ēģiptes garīgajos priekšstatos atrodam arī jau pieminēto trīsvienības ideju. Ēģiptes senajos tekstos ir teikts, ka Ātums, Ra un Ptahs ir trīs vienā. Lai gan par trīsvienības ideju jau runāju, te pamēģināsim ieraudzīt vēl kādu paralēli, kas palīdzētu saprast trīsvienības ideju pēc iespējas racionālā veidā. Tamdēļ iedomāsimies klasisko fizikas patiesību par plus un mīnus elementārdaļiņām. Mēs taču sakām, ka plus pievelk mīnusu. Un tā tiešām ir elementāra fizikas patiesība, kura varētu saskatīt līdzības duālajās reliģiskajās mācībās. Taču šajā elementārajā patiesībā nav ne atbildes, ne norādes par to, kas liek tam plusam savilkties ar to mīnusu. Tad, lūk, tas spēks, kas liek vienam savilties ar otru jau arī ir trīsvienības "trešais" personāžs. Bet viss kopā veido vienu veselu vienību - trīsvienību. Cilvēku savstarpējo attiecību pasaulē mēs arī varam ieraudzīt ko līdzīgu -ir viens cilvēks, ir otrs cilvēks un starp viņiem ir kaut kas, kas liek vienam ar otru vai nu satuvoties vai atgrūsties. Un ne vienmēr mēs spējam racionāli izskaidrot kamdēļ ar vienu saprotos vai jūtos labāk, bet ar citu -sliktāk. Tas, kas par vidu - arī ir šis trešais personāžs. Bet tiklabi šo piemēru mēs varam vispārināt līdz cilvēku savstarpējo attiecību līmenim un teikt, ka tas trešais ir tas, kurš mūsu sabiedrībai liek saturēties kopā. - Ir viena sociāla grupa, ir otra, bet pa vidu ir tas, kas ļauj mums līdzāspastāvēt. Racionāli raugoties, te mēs varētu pieminēt tādas metaforas, ka šodien mūs palīdz vienoties kādas kopējas problēmas. - Mēs mācamies labot ekoloģiskās vai politiskās kļūdas, mēs mācamies nekarot, nestrīdēties, nemirt badā, neslimot utt. Tas, kas ir pa vidu ir konkretizēts līdz mūsu kopējo problēmu līmenim. Nebūtu šis kopējās problēmas, sabiedrība varbūt arī izjuktu. Senākajā pasaulē, kur šīs problēmas vēl nepazina, to, kas ir pa vidu pārstāvēja dievība, kura personificēja cilvēku un lietu savstarpējo attiecību kārtību. Tas nozīmēja to. ka gan es, gan tu atskaitāmies, kam vienam, lai gan katrs no mums diviem esam atšķirīgi. Iespēja saistīties ar vienu palīdz arī mums savstarpēji saistīties. Lai arī tas nenotiek te uz zemes, lai arī starp mums diviem neveidojas visai labas attiecības, bet mēs atskaitāmies tam Vienīgajam un caur to arī mēs tiekam savienoti noteiktā trīsvienībā. Ar katru no cilvēkiem tu veido kādu atšķirīgu trīsvienību. Un katrā gadījumā tā būs tik pat atšķirīga no kādas citas, kā, piemēram, viens augs vai viens zieds atšķiras no otra, bet visi ir vajadzīgi un katram ir sava noteikta vieta.
Ēģiptes senajās mācībās varam atrast vairākas nosauktas trīsvienību sistēmas. Citāda tā ir pirmsdinastiju periodā, citāda Heliopoles vai Memfisas mācībās, citāda Hermesa Tota mācībā, taču pati sistēma saglabājas. Jo ir patiesa.

Salīdzināsimies. -
Skatoties līdzībās ar katra mūsu atsevišķo šodienas dzīvi, mēs varētu teikt tā, ka mūsu attieksme pret senās Ēģiptes līdz šim pieminēto materiālu būs mūsu pārbaudījums mūsu pašu attieksmēm pret te pieminētām vērtībām. Tā, piemēram, kad lasījām nodaļas, kurās bija runa par tradīcijām vai kārtību, mēs izjutām to pašu attieksmi pret kārtību vai tradīciju, kāda ir mums mūsu ikdienas dzīvē. Tā būs vai nu aktuāla, vai mokoša, vai nu nepatīkama, vai vienkārši cienījoša. Varētu teikt arī tā, ka interese par seno Ēģipti un tās kultūru parasti ir lielāka tiem, kuriem dabīgi pietrūkst kārtības. Tie ir cilvēki ar noslieci uz haosu. Te redzamais miers un kārtība palīdz izjust ikdienā pietrūkstošo mieru un kārtību. Savukārt šis materiāls būs nepatīkams tiem, kuri varbūt jau no agras bērnības būs izjutuši nepatīkamu savu vecāku vai draugu uzspiestu kārtību.
Ja skatāmies līdzībās ar vecumposmiem, tad te varētu ieraudzīt zināmus jaunumus. Varētu teikt, ka interese par rakstību un valodu, kas parādās jau agrākajā Ēģiptes vēstures posmā, gan tādējādi, ka rodas rakstība, gan tādējādi, kā par to teikts senajos garīgajos Ēģiptes tekstos, ka Dievs ir radījis vārdu, bet vārds - visu īstenību, atbilst pēdējam bērnības posmam. Tas ir vecums, kad bērns sāk apmeklēt skolu (7-l 2 gadi) un sāk intensīvāk mācīties lasīt un rakstīt. Tālāk sekotu nākamais laiks (12-17 gadi), kad notiek saspringts, lai gan emocionāli mazjūtīgs, savstarpējo attiecību veidošanas laiks. Parādās jaunu tēmu aktualitāte - seksuālās attiecības. Patiesībā arī to mēs varam redzēt te senās Ēģiptes tekstos, kur runa ir par Izīdu un Ozīrisu. Dzimst interese par auglības rituāliem, kultiem un mācībām. Šajā laikā praktiski visi kulta atribūti ir noteiktā dzimumā, bet kulta laikā šo atribūtu savstarpējās attiecības ilustrē attiecības starp sievieti un vīrieti.
Nākamais periods (17 - 24) jau pieļauj runāt par seksuālo interešu kulmināciju punktu, bet vienlaikus tas ir arī intensīvas mācīšanās laiks. Tas nozīmē to, ka iesāktais iepriekšējā periodā, šajā laikā tiek apgūts jau kā mācība.
Līdz beidzot nākamais posms (24 - 31), kad attiecības nerimstas un cilvēkos jau nobriest ģimenes cilvēka intereses. Ēģiptē, šajā laikā uzplaukst interese par Izīdas un Hora leģendām. Māte un bērns. Šis sižets kļūst tik populārs, ka atsevišķi mākslas vēsturnieki pat izsaka minējumu, ka Izīdas un Hora attēls ir kļuvis par vēlāko laiku Marijas un Kristus (Madonna ar bērnu) attēlu prototipu.
Salīdzinot senās Divupes un senas Ēģiptes kultūras varētu izteikt šādu līdzību - ja Divupes kultūras imidžs vairāk atbistu sadzīviski samērā izkaisīta un varbūt pat juceklīgi haotiska cilvēka imidžam, tad Ēģiptes tēls vairāk atbilstu kārtības cilvēkam. Varbūt pedantam, varbūt vienkārši tādam cilvēka tēlam, kurš mīl visu sakārtot, salikt "pa plauktiņiem", kuram ir korektas, lai gan varbūt mazemocionālas attiecības ar vecākās paaudzes pārstāvjiem. Tie ir divi atšķirīgi dzīves stili, kurus viegli varam ieraudzīt vai sastapt savā ikdienā, savā apkārtnē. Tādējādi arī attieksmes pret katru no šīm kultūrām mums būs tieši tādas, kā sadzīvē tās ir attiecībā pret atbilstošā stila sociālo grupu. Pārbaudiet!


Topic: Versija par senās Ēģiptes reliģiskajām idejām. Okultisms

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com