Vēdiskā kultūra. Senākais posms.




Senākā Vēdu materiāla pieraksta analīze norāda, ka tās mutvārdu vēstures laiks ir aptuveni tik pat liels, cik šobrīd tas ir pierakstītajam materiālam. Tātad tik pat ilgu laiku, cik tagad ir jau pagājis kopš pirmajiem pierakstiem, pirms tam cilvēki iztika ar savu atmiņu. Vārds "vēdas" nozīmē "zināšanas", un patiesībā tā tās arī būtu jāsauc šodien mums latviski. (Katrā ziņā mums vajadzētu pierast pie fakta, ka senākajā vēsturē visiem vārdiem bija svarīga to nozīme un tamdēļ tie visi ir jātulko tajā valodā, kurā par tiem tiek runāts). Tātad Vēdas runā par zināšanām, un ir senākais āriešu zināšanu apkopojums.


Būtiska atšķirība no mūsdienām— toreiz katram pierakstītajam tekstam vienlaikus vajadzēja būt gan zinātniskam, gan reliģiskam, gan daiļam. Tātad - katrs rakstudarbs vienlaikus bija gan zinātniskā, gan reliģiskā, gan daiļliteratūra. Un nebija iespējams, ka zinātnisks darbs varētu nebūt reliģisks un nebūt daiļš. Kam tad domāta zinātne, ja ne cilvēka garam?
Te vienīgi pieminēsim, ka seno āriešu zināšanu savākšanā var atrast līdzību ar to, kā tas tika darīts arī mūsu pašu teritorijā. Vēdas tika apkopotas it kā četrās galvenajās daļās:
- senākajā, kuru sauca par Rigvēdām un kuras formāli mēs varētu salīdzināt ar latviešu dainām;
- Sāmavēdās, kas bija melodiju apkopojums uz Rigvēdu tekstu bāzes un kuras varam salīdzināt ar mūsu pašu tautas dziesmu melodijām.
- Jadžurvēdas, kurā tika runāts par rituālu. Pastāv domas, ka šī daļa varētu būt pat vecāka nekā Rigvēdas. Latvijas teritorijas kultūrā šī daļa ir saglabājusies vismazāk, pat praktiski nav saglabājusies, jo l) rituāla daļa ir pakļauta mainībai (tā var mainīties atbilstoši attiecīgā laika cilvēka estētiskajai gaumei un praktiskajai pieredzei); 2) laikā, kad Latvijas teritorijā ienāca citu kultūru nesēji, viņi nereti pirmkārt centās likvidēt vietējo tautu ierastos reliģiskos rituālus, domājot, ka tādējādi tiks likvidētas arī šo cilvēku zināšanas.
-Atharvavedas, kuras mēs varētu saukt arī par buramvārdiem. Vismaz šodienas speciālisti parasti tā tos mēdz saukt. Formāli šī daļa var būt salīdzināma ar tiem buramvārdiem, kurus latviešu folklorā ir sameklējis un apkopojis K. Straubergs.


Paskatīsimies, par ko galvenokārt runā Rigvēdās pirmās kolekcijas laikā.
Mazai piebildei.
Izcelsim tikai to, kas mūsu kultūru skar visvairāk, pārējo atstājot pagaidām nepieminētu.
"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi."
Nevar noliegt, ka šī laika pamatinterešu sfērā ir iegājušas samērā lielas un visaptverošas problēmas. Tās ir tikpat', visaptverošas un tamdēļ arī abstraktas kā šajā laikā senajā Divupē jau šķita dievs Enlils, par kuru runāja, ka viņš ir visur un reizē nav nekur un neviens no citiem dieviem to nekad nav redzējis un nekad nav varējis sasniegt. Tās ir tikpat abstraktas, kā dieviņš seno baltu folklorā, kurš apstaigā rudzu laukus ar margrietiņu aiz auss un nosaka visas lietas šajā pasaulē.
Cilvēki piemin debesis, piemin zemi, piemin debesu spīdekļus un visvisādas dabas parādības. Jā, daba ir uzmanības centrā. Ne cilvēks. Daba. Bet vēl pareizāk būtu teikt - cilvēks sevi vēl nav tik ļoti atšķīris no dabas, ka, runājot par dabu, viņš, loģiski, runā arī par sevi, sevi vārdā neminot.
- Vai tas nozīmē, ka cilvēks ir pamanījis kādas problēmas sevis un dabas attiecībās?
-Varbūt viņš arī tikpat izbrīnīts sev jautā, kas notiek ar cilvēku atmiņu, kāpēc uz to vairs nevar paļauties?
Kā šīs problēmas konkrēti saskatāmas agrīnajos Rigvēdu tekstos? –
Pieminēsim tikai vienu mums svarīgu aspektu.


Tikai dažās himnās vēl var atrast pieminētu seno pirmpāri - debesu dievu Dyausu un zemes dievieti Prithivi, kurš tiklab zināms arī mūsu pašu folklorā. Dyaus ir kā debestēvs, bet Prithive kā zemesmāte. Nostāstos par šo dievišķo pirmpāri ir teikts, ka, lietum līstot uz zemi, ir radusies dzīvība un tādējādi šī lietus līšana ir jāsaprot kā dzimumakts starp Debestēvu un Zemesmāti, kā rezultātā piedzimusi dzīvība vispār.

Šo situāciju it viegli atrast arī latviešu folklorā, atceroties Ernesta Brastiņa Dievturībā pieminēto dievišķo pāri Dievu un Māru vai, kā būtu pareizāk, - Dievu un Zemes māti. Un tāpat var atcerēties arī populāro teicienu "līst kā pa Jāņiem", lai mūsu Dieviņu sasaistītu ar Jāni un Jāņu rituāliem (bet tas gan jau ir cits stāsts). Šoreiz svarīga galvenokārt ir pati ideja - Debesis un Zeme vai Debes Tēvs un Zemes Māte kā pirmpāris.
Ar šādām pat acīm varam pārlasīsim Vecās derības pirmās nodaļas pirmo pantu: "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." Vai arī te nav saskatāms kas līdzīgs? Vai arī te nevaram runāt par tāda pat pirmpāra radībām? Vēl jo vairāk uz šādām pārdomām vedina fakts, ka, kā teikts turpmākos pantos, Dievs debesis rada (nosauc) tikai otrajā dienā, bet zemi pat tikai trešajā. Nevar taču būt tā, ka abas šīs daļas būtu bijis jārada divreiz. Pie labas gribēšanas te varētu izlasīt to pašu "plusu" un "mīnusu" pamatprincipu iedibināšanu? Un tālāk?



Atgriežoties pie vēdām-
-Taču jau šajos senākajos vēdu pierakstos var redzēt jaunā laika jaunos uzdevumus un problēmas. - Cilvēkiem nepietika vairs ar šo sirmo pāri. Tas likās pārāk visaptverošs un nekonkrēts. Vajadzēja konkretizēties, un Dyausa vietā nu nāca viņa paša bērns - Pardžanja. Pērkondievs. Dieva dēls.
Nu, ko, - teiksim, atkal, ka itin pazīstama secība? Nu gluži kā senajā Ēģiptē, kad tēva Ozīrisa funkcijas pārņēma šī dieva dēls Hors? Bet varbūt tikpat līdzīgi kā Kristus, kurš arī pildīja Tēva uzdevumu un nonāca šajā pasaulē vairs ne neredzama un neaizsniedzama dieva izskatā, bet redzamā un aptaustāmā cilvēka ķermenī?
Jā, parādās pērkonu modes laiks. Pērkons, kā jau par to rakstīju iepriekš, tik tiešām jau ir kaut nedaudz, bet konkrētāks. Turklāt, kas šajā gadījumā nav mazsvarīgi, - viņš lieti noder, iegūstot savā īpašumā jaunas zemes un iebiedējot vietējo tautu iedzīvotājus. Tas ir efektīvaks par smaidīgo dieviņu, kurš apstaigā rudzu laukus. Viņš vismaz reāli kaut ko dedzina, galina, posta. Tam ir reāls, redzams spēks.
Jā tas viss jau bija jāpieraksta. Lai būtu dokumentāls pamats iebaidot citus? Varbūt te arī šī morāles problēma? Varbūt te arī ir šis dieva sods -cilvēkiem, kuri iekāroja citu zemi, tika laupīta atmiņa?
Tātad daba šajā laikā ir pamatinterešu sfēra. Bet kas notiek tālāk? Ja tagad atceramies, kas šajā laikā notiek kā Divupē, tā Ēģiptē, tad nav grūti iedomāties, ka kaut kas līdzīgs katrā ziņā notiek arī šeit - senās Indijas teritorijā. Aizsākas process, par kuru var teikt - kā pie Bābeles torņa - tiek sajauktas ļaužu valodas un viens otru vairs nesaprot. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka savu rituālu izpildei senie indieši neizmantoja tempļus. Vai pareizāk būtu teikt - neizmantoja speciālas rituālu ēkas kā Divupē, bet rituālus noturēja zem klajas debess. Sanskrita vārds 'namah' nozīmēja 'paklanīšanās vietu' un ir radniecīgs mūsu vārdam 'nams'. Tātad vārds 'dievnams' nozīmēja vietu, kur paklanījās dievam, un nevis rituāliem domātu ēku.
Par tālākām pārmaiņām būs runa vēlāk, taču paskatīsimies uz pēctecību.

Pēctecība.
Vēsturiski raugoties, Indijas teritorijas senākajiem iedzīvotājiem ir atrastas gan līdzības ar, piemēram, šumēru kultūru Divupē, gan Ēģiptes senkultūru. Tādējādi gan netiek atšifrēts maršruts no kuras puses un uz kuru pusi informācija dodas, varam tikai konstatēt zināmu līdzību. Varētu gan piebilst, ka, līdzīgi kā senās Ķīnas kultūrā, arī Indijas teritorijas senākajos mākslas darbos varam ieraudzīt ragainos pesonāžus.
Teiksim tā kā visur. - Arī te sākums ir visai noslēpumains vai mistificēts. Arī te pie sākuma būtu jāmeklē kāds vienojošs personāžs vai kāda vienojoša ideja. Savā ziņā to jau varējām redzēt pieminot Djausu un Prithivi kā pirmpāri. Te ir debesis un zeme, garīgais un fiziskais, baltais un melnais utt. Klasisks sākums. Bet pieminot līdzību ar mūsu līgošanas rituāliem, varētu pat pamanīt rituālo apli. Vai vismaz šī rituālā apļa saderību ar minēto sižetu.


Par apli runājot, te, senās Indijas kultūras kontekstā būtu jāpiemin tā saucamā mandala. Lai arī šīs formas filozofija tiek izvērsta vēlāk, sākot ar Budisma veidošanās laiku, jau agrīnajos Rigvēdu tekstos šis vārds, kurš apzīmē kādu noslēgtu un noapaļotu vienību, jau tiek pieminēts. Vēlāk ar mandalu tiks saistīta visas šīs pasaules uzbūves filozofija. Tā būs kā zeme (kvadrāts), ar visām četrām debes pusēm, kuru ieskauj debess vai kosmoss (aplis). Taču, šo formu te varam pieminēt tikai kā iespējami senu. Tikai tad, ja pieņemam, ka senāko kultūru cilvēkiem šāda rituāla forma bija raksturīga vispār.
Tikai pakāpeniski vēdiskā mācība sadrumstalojas un sāk veidot arvien sarežģītākas, un komplicētākas struktūras.
(Turpinājums sekos nākamaja lapā)

Topic: Vēdiskā kultūra. Senākais posms.

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com