Telepātija

 

Kad Staņislavs Grofs eksperimentēja ar cilvēkiem, pētot to uzvedību LSD narkotiku iespaidā, viņš konstatēja, ka nereti cilvēki šajos izmainītās apziņas stāvokļos iegūst spēju identificēt sevi gan ar kaut ko tik mazu kā ceļmallapas šūna un runāt par to, kas notiek šajā šūnā, it kā visu mūžu būtu pētījis ceļmallapas šūnas darbību, gan ar ļoti lielām lietām un runāt par sevi kā par Sauli, uz kuras tieši šobrīd notiek tādas un tādas magnētiskās vētras, it kā viņš visu mūžu būtu pētījis Saules procesus. Kā tas iespējams?

Grofs izvirzīja minējumu, ka šajā brīdī cilvēks ir pazaudēji visu lieko, iemācīto informāciju. Nu apmēram tā: mēs paaudžu paaudzēs esam mācīti, ka nevaram identificēties ne ar vienu objektu, bet iegūt informāciju par to varam vienīgi no starpniekiem – lasot, ejot skolā, skatoties televīziju vai vēl kā tml. Un mums šīs zināšanas traucē. Grofa eksperimentos cilvēki pazaudēja šīs iemācītās nevajadzīgās zināšanas un apliecināja, ka cilvēka spējas telepātiski kontaktēties ar jebkuru objektu nav klasificējamas kā pārnormālas, bet gan kā normālas. Tās vienkārši ir gluži normālas spējas, kuras mēs ar savām zināšanām esam nobloķējuši.
Tāpat te darbojas arī citi faktori, piemēram, ekonomiskie. Lai to saprastu, iedomājieties, kas var pelnīt, izmantojot cilvēku nespēju iegūt informāciju bez starpnieka? Visi, kuru bizness saistīts ar informācijas piegādi: masu mediji – avīzes, žurnāli, televīzija, radio, internets, arī mobilie un parastie telefoni, kino, teātris, grāmatniecība, skolas utt. Sarakstu varam turpināt, bet jau tagad ir skaidrs, ka liela, ja ne lielākā biznesa daļa pasaulē ir saistīta tieši ar cilvēka nespēju iegūt informāciju telepātiski.
Tātad – dodot cilvēkiem šādas zināšanas, tiktu apdraudēts kolosāls biznesa tīkls un milzīgas naudas plūsmas. Vai šo biznesu magnāti mums to atļaus? Vai kāds no viņiem būs ieinteresēts atļaut (ar savu naudu) ieviest apmācību programmas telepātijā vai attīstīt šo zinātni? Nu nē taču! Saprotams, ka ne! Ar to viņš novestu sevi pie bankrota. Loģiski. Tamdēļ ir izdevīgi attīstīt vismaz skeptisku attieksmi pret šīm iespējām. Un mēs tam arī labprāt padodamies, atzīstot: telepātija ir blēņas! Jo gribam identificēties ar tiem, kuri labi dzīvo. Tātad tiem, kuri ir ieinteresēti šādu attieksmi uzturēt. Mēs uzturēsim, bet viņi draudzīgi mums sitīs pa plecu un teiks: “Malacis, pareizi: telepātija – tās ir blēņas.”
Arī šajā gadījumā mēs iespaidojam cits citu, dažkārt uztveram tā otra domas, idejas, noskaņojumu. Ne pārāk precīzi izsakoties, kaut kā šī informācija tiek nosūtīta un kaut kā saņemta.
Tātad pamēģināsim saprast, kas tad īsti ir telepātija.
Ar ko sāksim?
Varbūt ir jākonstatē, kādas enerģijas mūs iespaido, kādas pastāv un kā darbojas?
Ir enerģijas veidi, kurus dzīvās būtnes nevar izmantot, un tās to izlaiž caur sevi.
Ir enerģijas, kuras ir kaitīgas dzīvajām būtnēm.
Ir enerģijas, kuras ir derīgas dzīvajām būtnēm.
Visvairāk mums šobrīd varētu interesēt elektromagnētiskā enerģija, un svarīgi būtu saprast, kas mūsu ķermenī var būt šāds enerģijas avots.
Protams, naivi būtu domāt, ka mūsu enerģijas avots ir vienīgi pārtika. Tiklab mēs varam iegūt enerģiju no kāda ārpus mums esoša siltuma avota – krāsns, siltas vannas, karstas tējas u.tml., bet arī no svaiga gaisa, no pastaigas mežā, jūras malā, kalnos...
Mūsu ķermenī par biopotenciāla avotu varētu uzskatīt šūnu. Jā, nav nekāds noslēpums, ka dzīvas šūnas pazīme ir lādiņu atšķirības starp šūnas kodolu un tās apvalku. Ja cilvēks ir dzīvs, viņa šūnas kodolam ir pozitīvs lādiņš, bet apvalkam – negatīvs. Varbūt te varam ieraudzīt burtisku apliecinājumu tam, ka cilvēka kodols sākotnēji ir pozitīvs? Ja cilvēka ķermenis ir miris, potenciālu starpība izzūd. Ja šūnā ir nepietiekams spriegums, attiecīgā vieta ķermenī slimo. Ja šūna tiek traumēta, tās potenciāls strauji pieaug, apliecinot faktu, ka blakusesošās šūnas nosūta traumētajai savus enerģijas krājumus ar uzdevumu atveseļot traumēto šūnu, un atkal parādot kādu dzīvās pasaules sākotnējo iedabu – nesavtīgi palīdzēt grūtībās nonākušam.
Neatbildēts pagaidām gan ir jautājums, kā šūna, kas pati par sevi var labi vadīt enerģiju, spēj noturēt sevī zināmu enerģijas daudzumu.
Ir zināms, ka impulsi pa mūsu nervu šūnām pārvietojas elektrisku lādiņu veidā. Tomēr, ir tikpat skaidrs: ja katrreiz, lai lādiņu nodotu nākamajai šūnai, būtu jārada ķīmiskā reakcija (kā ir pierasts uzskatīt), tad informācijas pārraide pa šūnām notiktu daudz lēnāk, nekā tas notiek patiesībā.
Elektriskais lauks ap cilvēku ir daudzreiz spēcīgāks par to, kas atrodas cilvēka iekšienē. Ļoti daudz elektrisko lādiņu uzkrājas cilvēka ādas slāņos. Šis lauks tiek izmantots elektrokardiogrammās ar nolūku diagnosticēt sirds stāvokli.
Magnētiskais lauks var dot informāciju par bojātajām sirds daļām, un to izmanto magnetokardiogrammām.
Cilvēka smadzenes, krūtis un plaukstas (arī citi iekšējie orgāni un āda) izstaro tā saucamo biogravitācijas lauku. Principā tas ir viens no populārākajiem laukiem, kurš tiek pētīts sakarā ar telepātiju. Ir konstatēta sakarība starp cilvēku domu intensitāti un šā lauka stiprumu. Turklāt šis lauks ir saistīts ar pazīstamajiem akupunktūras punktiem, un tas vēl vairāk piesaista uzmanību tieši telepātiskās prakses kontekstā.
Nevaram ignorēt arī tādu informatīvo lauku ap cilvēku, kuru veido tā infrasarkanais starojums. Loģiski, ka tas sniedz informāciju par cilvēka ādas temperatūru. Šo lauku var uztvert samērā lielā attālumā (150–200 m), bet, ja izmantota tiek speciāla tehnika – vēl daudz tālāk. Tas nozīmē, ka, šādu informāciju pārraidot, var iespaidot otru pat diezgan lielā attālumā. Ir konstatēts, ka bezkontakta masāžas gadījumā, masējot noteiktus punktus (tā sauktie Zaharina-Geda punkti), cilvēka temperatūra paaugstinās pa vairākiem grādiem. Līdz ar to varam runāt par iedarbību uz cilvēka fizioloģiju un ne tikai.
Siltumstarojumu, kas nāk no cilvēka ķermeņa 10–15 cm dziļuma, izmanto, lai nolasītu informāciju par iekšējo orgānu temperatūru, kā arī lai radītu smadzeņu darbības kartes.
Daudz informācijas var nolasīt arī no tā sauktā akustiskā starojuma. Sevišķi to izmanto iekaisumu un audzēju apsekošanai.
Hemiluminiscences starojumu reizumis var nolasīt pat ar neapbruņotu aci. Tā intensitāte ir saistīta ar to, cik piesātinātas ar skābekli ir šūnas.
Ap cilvēku ir arī dažādu gāzu, aerosolu un jonu mākonis, kurā ar speciālām ierīcēm tiek nolasīta noteikta informācija, it īpaši attiecībā pret kapilāro asinsriti.
Tātad jau tagad ieraugām samērā plašu informatīvās apmaiņas spektru. Un visi šie lauki ir kā cilvēka ķermeņa fiziskais turpinājums. Turpinājums, kuru mēs varam sajust paši vai ar noteiktu aparatūru un ar kuru ir jārēķinās tāpat, kā rēķināmies ar pārējo fizisko ķermeni. 
Bet ko mēs, piemēram, zinām par enerģijas veidiem, kurus vieni Austrumos sauc par ci (či vai ki), citi – par pranu vai vēl kā tml. Kas tas īsti ir? Pēc seno ķīniešu filozofijas, tas, kas cirkulē pa cilvēka meridiāniem (nevis nerviem), ir apzīmējams par “dzīvības enerģiju” (ķīniešu valodā – či). To pašu indieši apzīmē ar vārdu “prana”. Vai varam piemeklēt savā valodā, nu vismaz mums pierastajā terminoloģijā ko radniecīgu?
Varam pievērst uzmanību, piemēram, tam, kur jogas meistari rekomendē noturēt vingrinājumus. Izpētot šos ieteikumus, noprotams, ka vislabvēlīgākajā vidē ir konstatēts liels negatīvi lādēto jonu daudzums gaisā. Arī cilvēka plaušās ar laiku uzkrājas pozitīvi lādētie smagie joni, kurus ar ieelpu no plaušām izspiež vieglie negatīvi lādētie joni. Tātad viens no kandidātiem saukties par pranu vai či ir šis negatīvi lādētais jonizētais gaiss. Lai gan, plašāk runājot, nāktos konstatēt, ka prana un či ir visas dzīvībai noderīgās enerģijas formas, ieskaitot Saules staru enerģiju un dabīgā radioaktīvā fona jonizējošo starojumu.
Tātad ar savu dziļo elpošanu jogas praktiķis izspiež no plaušām smagos pozitīvi lādētos jonus un to vietā piepilda plaušas ar vieglajiem, negatīvi lādētajiem joniem, ko visbiežāk arī saucam par svaigo gaisu.
Kirliani ģimenes pētījumi izvirzīja hipotēzi, ka mūsu ķermenis izstaro enerģiju augstfrekvenču svārstību diapazonā, ko apliecināja šajā diapazonā iegūtās fotogrāfijas. Šajos eksperimentos tika konstatēts, ka ikviens orgāns un ikviena šūna izstaro savā diapazonā. Spēcīgu izmaiņu gadījumā starojuma frekvenču diapazons strauji mainās uz zilo vai sarkano pusi.
Iekšējos orgānos šo dzīvības enerģiju (pranu, či) mēs uzņemam ar plaušu alveolām, barības vada gļotādu, bet arī ar nervu galiem, kuri atrodas ādā.
1962. gadā korejiešu pētnieki atklāja vēl kādu enerģijas pārvadu sistēmu – Kernak. Tā ir ļoti smalku savstarpēji savienotu cauruļveida vadu sistēma, kas ādā noslēdzas ar ovālu veidojumu, kas pēc uzbūves atšķiras no līdzās esošajiem audiem. Tamlīdzīgi veidojumi ir novēroti, piemēram, zivīm, un tas ir svarīgs to maņu orgāns, turklāt atsevišķas zivju sugas (piemēram, elektriskais zutis, elektroforus, skats u.c.) caur tādiem savus upurus ietekmē ar elektrisko lādiņu. Uz cilvēka ādas mēs tos pazīstam kā akupunktūras punktus, kuri kopumā ir 693.
Skaidrs, ka minētā augstfrekvenču enerģija pa Kernak sistēmu izstaro enerģiju, bet jautājums ir – vai to pa šiem pašiem kanāliem var arī uzņemt? Līdz ar to rodas jautājums par cilvēka ķermeņa fizisko robežu. Un varam konstatēt, ka cilvēka ķermenis nebeidzas ar ādas virsmu, bet turpinās šajā augstfrekvenču energoapmaiņas zonā. Jau Kirliani savās fotogrāfijās konstatēja, ka ķermenim ir fizisks turpinājums, kuru mūsu acis vienkārši neuztver.
Kernak sistēmas pētnieki konstatēja, ka pa ovālajiem veidojumiem, kuri saistīti ar akupunktūras punktiem, enerģija gan izstaro (organisms atbrīvojas no nevajadzīgās enerģijas), gan arī tiek uzņemta no apkārtējās vides. Turklāt tā tiek uzņemta augstfrekvenču svārstību diapazonā. Nonākot ķermenī, enerģija tiek pārveidota zemākās frekvencēs, bet izstarojot neironi atkal to pārveido augstfrekvenču starojumā.
Tādējādi par cilvēka ķermeņa robežu varētu apzīmēt visu zonu, kurā iesaistīts šis energoapmaiņas process. Šī zona var izrādīties gandrīz nebeidzami liela, piemēram, ja esmu tuvumā kādam cilvēkam un man ar to notiek energoapmaiņas process, tad es caur viņu tālāk tieku saistīts ar nākamo un vēl nākamo, un iznāk, ka mana es zonā fiziski iekļaujas arvien lielāks fizisko personu daudzums.
Mazai atkāpei te var pieminēt kādu filozofiski literāru līdzību. Iedomājieties situāciju: aug laukā graudiņš, lido putniņš un esmu es. Trīs atsevišķi ķermeņi – graudiņš, putniņš un es. Atlido putniņš un apēd graudiņu, un nav vairs atsevišķi graudiņa un putniņa, bet ir viens vesels – putniņš. Atnāku es, apēdu putniņu, un vairs nav atsevišķi putniņa un manis, bet ir viens liels, vienots es. Viens otru apēdot, ķermeņi savienojas, lai pārtaptu par vienu. Jautājums – kamdēļ jau pirms to apēšanas es šos atsevišķos ķermeņus nesaucu par savu es? Arī to putniņu, arī to graudiņu. Tās taču izrādījās mana fiziskā es daļas.
Tātad runa ir par to, ka parasti mēs spējam uztvert tikai rupjākās matērijas savienošanās faktu, bet nespējam uztvert (vismaz ar acīm) faktu, ka esam jau savienoti, pirms vēl savienojas mūsu es rupjākās daļas. Tā jau tagad esam pienākuši pie telepātijas procesa fizikālās daļas. Tas nav nekas mistisks, nekas pārnormāls, bet gan dabiski fizisks, tātad pavisam normāls. Pēc līdzības, piemēram, ar elektriskajām zivīm, kuras “izstaro” savu elektrisko lādiņu. Gluži tāpat to darām mēs, tikai ne tik spēcīgi. Turklāt, tā kā esam augstāk attīstītas būtnes, arī mūsu elektriskais starojums ir nevis ar destruktīvu uzdevumu, bet gan… Jā, nu kādu?
Varētu teikt, ka ikdienišķi mēs tomēr šo procesu vadīt nemākam, tamdēļ dominējoši tas ir stihisks. Un tomēr, cilvēka spējās ir iemācīties šo procesu vadīt sev vēlamā virzienā. Tikai – kāds būs šis vēlamais virziens? Te jau parādās telepātijas un morāles jautājumu tandēms.

Topic: Telepātija

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com