Šis un tas par apvērsumu senajā Ēģiptē



Ap 1380. g. p.m.ē. valstī, kura jau dzīvoja slavas un labklājības kulminācijas brīdī, pie varas nāca faraons Āmenhoteps 4., jeb kā viņš sevi turpmāk nosauca - Ehnatons. Un liekas pat grūti saprotams, kamdēļ šajos dzīves apstākļos, kad valstī viss šķiet it kā normalizējies un uzplaucis, bija vajadzīgas tik pamatīgas izmaiņas, kādas realizēja Āmenhoteps 4. Varētu pat teikt, ka viņš apgrieza kājām gaisā visu līdz šim tik stabilo Ēģiptes lielvalsti. Viņš sāka celt jaunu galvaspilsētu, atcēla iepriekšējos likumus un to vietā lika jaunus, bet, kas likās tā laika cilvēkam daudz neparastāk - atcēla līdzšinējo galveno no zināmajiem dieviem, un tā vietā izvirzīja jaunu, lai gan vietējiem jau zināmo Saules diska dievu Ātonu. 


Šis solis daudziem likās kaut kas šokējošs - kā tad tā -
paaudžu paaudzēs visi bija dzīvojuši, zinot tikai vienu vienīgu dzīves kārtības veidu, un nu tas viss tiek atcelts, un tā vietā piedāvāts kāds pavisam nezināms dzīves veids, dzīves kārtība un arī dzīves mērķis. Likās, ka te nu vajadzētu pienākt pasaules galam un visam gluži vienkārši sabrukt, bet, par milzīgu pārsteigumu visiem, - izrādījās, ka var nodzīvot gandrīz vai vesela cilvēku paaudze pie atcelta galvenā dieva, ka var nodzīvot zem cita dieva varas! Kaut ko tādu vēl neviens līdz šim nebija piedzīvojis. Tas nozīmēja, ka nav kaut kāda tikai viena vienīga dzīves patiesība, bet ir vēl citas. Un, ja jau var nodzīvot zem otra cita dieva, tad var pamēģināt nodzīvot arī zem kāda trešā, ceturtā vai desmitā? Šis atklājums atstās milzīgu iespaidu uz Ēģiptes garīgo dzīvi turpmāk un radīs daždažādas pagrīdes domātāju grupiņas, kuri mēģinās izstrādāt vēl un vēl kādus jaunus dzīves un reliģijas modeļus. Bet par to vēl parunāsim turpmāk.

Sāksim pēc kārtas un paskatīsimies, kādi tad bija iemesli Āmenhotepam 4. reformēt tik stabilo valsti?
Vispirms jau laikam ir jāpiebilst, ka līdzšinējā vēsture ir pierādījusi elementāru noteikumu - valstis, kuras sasniedz kulmināciju savas politikas un ekonomikas ziņā, tūlīt ir lemtas sabrukumam. Kā tad tā? Pavisam vienkāršoti skatoties - viens no iemesliem ir tas, ka līdz ar sakārtotību beidzas arī attīstība, bet cilvēki, kas apdzīvo šo valsti, visos iepriekšējos gados bija pieraduši radoši strādāt valsts uzplaukuma labā. Un brīdī, kad process beidzas, šo cilvēku enerģija turpina strādāt. Bet tādejādi viņi paši arī nespēj pieņemt nobeigtu kārtību. Darbam ir jāturpinās. Turklāt, ja šo cilvēku radošā strādātgriba vēl tiek kā mākslīgi apspiesta, viņi nonāk stāvoklī, ko var tikai salīdzināt ar pārpumpētu gaisa balonu, kuram atliek tikai piedurties, lai tas eksplodētu. Vienu vārdu sakot, ja tu gribi, lai valstī saglabātos stingra un stabila kārtība, visupirms ir jārūpējas par to, lai cilvēkiem negribētos radoši strādāt. Nu apmēram tā kā tas tika politiski veikts padomju valsts iekārtas laikā.
Tātad, lai notiktu eksplozija, bija vajadzīgs kaut kāds iemesls. No kurienes tad tas nāca?
Šī problēma vēsturniekus ir nodarbinājusi daudzus gadu desmitus. No kristīgās vēstures skatpunkta, lielos procesus Ehnatona valdīšanas laikā mēģina sasaistīt ar Mozus dzīvi un darbu. Bet no laicīgā? Te varētu izmantot iespēju, lai pieminētu vienu no vispopulārākajām senās Ēģiptes valsts sievietēm - Noferteti. Ieskatīsimies ne viena vien pētnieka piedāvātajā versijā, kura izskata iespēju ieraudzīt Nofertetes tiešu līdzdalību lielā apvērsuma veikšanā. Ieskatīsimies šajā stāstā. -

Pirmais, kas piesaista pētnieku uzmanību, ir fakts, ka Nofretetei ir pieņemtais vārds. To var viegli atšķirt no tiem Ēģiptes cilvēku vārdiem, kas tiek doti, bērnam piedzimstot. Pēc tā laika noteikumiem jaunu vārdu varēja pieņemt tikai divos gadījumos - pirmais - ja cilvēks kļuva par faraonu; otrais - ja cilvēks bija ārzemnieks (apmetoties uz dzīvi Ēģiptē, visiem bija jāpieņem jauns Ēģiptes cilvēka vārds). Nofretete nebija faraons, tādējādi atliek otrais gadījums - viņa bija ārzemniece. Bet no kurienes tad viņa ieradās?
Meklējot atbildes, tika uzieti vēl daži interesanti un ne visai gaidīti fakti. Viens no tiem - izrādās, ka Nofretete ir bijusi arī Ehnatona tēva sieva un Ehnatons viņu ir dabūjis mantojumā. Tas, protams, nenozīmē to, ka Nofretete ir bijusi Ehnatona māte, jo faraoniem varēja būt vairākas sievas. Taču mums šoreiz vairāk svarīgi būtu noskaidrot, no kurienes tad īsti ir ieradusies Nofretete, jo var būt, ka tieši te slēpjas lielo pārmaiņu noslēpuma atbilde.
Ehnatona arhīvā starp daudziem citiem dokumentiem tika uzieta kāda vēstule. Vēstuli Ehnatonam bija rakstījis Mitānijas ķēniņš Tušrabs. Mitānija šajā laikā bija vidēja lieluma valstiņa Divupes teritorijā un no pārējām atšķīrās ar to, ka piekopa indiskus reliģiskos kultus.

Svarīgs te ir šis vēstules nobeigums. Vēstuli Tušrabs beidza ar apmēram tādiem vārdiem, kurus viņš adresēja Ehnatonam - "neaizmirsti pasveicināt manu meitu un savu sievu Tādo-Hebu."
Vai tas nozīmētu, ka Nofretete ir bijusi Mitānijas ķēniņa meita? Ar pilnīgu drošības sajūtu to šobrīd neuzņemas apgalvot neviens, jo arī Ehnatonam varēja būt vairākas sievas, un nav garantēts, ka tieši Nofretete ir īstajā vārdā saucama par Tado-Hebu. Varētu teikt tā - ir ļoti iespējams, ka Nofretete ir Mitānijas ķēniņa meita.
Tam par labu liecina arī lielie jaunumi valsti. Kādi tie īsti bija? Pieminēsim kaut tikai dažus. -

1. Faraons vienlaikus pilda arī priestera pienākumus. Tas ir jaunums, jo līdz šim un arī vēlāk faraons un priesteris bija atsevišķi amati.
2. Saules diska dieva izvirzīšanās centrālā dieva statusā.
3. Faraona attēls cilvēciskojas - līdzšinējā supercilvēka vai dievcilvēka vietā parādās faraons kā ģimenes cilvēks. Pazūd izskaistinātība vai idealizācija, un ienāk godīgi reāls pasaules attēlojums. Idille.
Lai komentētu šos jaunumus, visupirms ir tīri cilvēciski japaraugas uz Ēģipti ar Tādo-Hebas acīm. Atnācēja no samērā brīvas zemes ieraudzīja valsti, kura no visām pusēm bija likumu, noteikumu un patriarhālu tradīciju iežņaugta. Iespējams, iekams šie žņaugi vēl nebija pilnībā apzināti un atrodoties saudzējama jaunatnācēja statusā, Nofretete vēl spēja pieciest stingros noteikumus, varbūt tie pat likās interesanti, katrā ziņā tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Taču mazpamazām radās apziņa, ka šiem noteikumiem patiesībā ir grūti pielāgoties, sevišķi jau atnācējam no Mitānijas. Brieda iekšējs nemiers. Pirmā vīra laikā Nofretetei tas bija tikai viņas iekšējais noslēpums, taču, apprecoties otrreiz, vienlaikus ar savas personīgās dzīves atjaunošanos, viņa nolemj darīt visu, lai izmainītu arī Ēģiptes dzīves kārtību vispār. Tiešā veidā to viņai nebija iespējams izdarīt, taču, atceroties Hatčepsutes reģentes laiku, viņa nolemj rīkoties līdzīgi un, būdama faktiski tikai faraona sievas statusā un izmantojot to, ka jaunais faraons Āmenhoteps 4. bija visai viduvēja personība, viņa nolemj uzņemties tādu kā reģentes darbu, stimulējot vīru uzsākt lielās reformas. Bet šo reformu pamatā, protams, bija vēlēšanās izveidot tādu dzīves modeli, kādu viņa atcerējās vēl no savas dzimtās puses Mitānijas.


Pirmkārt jau tas izpaudās kaut tādējādi, kā mēs to redzam šī laika faraona attēlos - viņš ir cilvēciskots un attēlots vairs ne kā idealizēts supercilvēks, bet gan ar visām savām vājībām, dabisks savas ģimenes ielokā. Viņš vairs nav cilvēks-dievs, kurš ir spējīgs vienīgi uz milzīgiem valstis-kiem darbiem, bet ir arī vīrs savai sievai un tēvs saviem bērniem. Reizumis, skatoties uz šiem attēliem, liekas, ka modē ir ienākusi ģimene. Vai tā ir? Atbildi atkal varam meklēt Mitānijas dzīves iekārtā un tās reliģijā. -Šajā laikā Mitānijas reliģijas centrālā persona bija dievs Mitra. Šai personai arī turpmāk Rietumeiropas kultūras tapšanā būs milzīga nozīme. Šis dievs bija izdevis vispārējos pasaules kārtības noteikumus, kurus sauca visai latviski - par ritu. Tika runāts par dzīves ritu. Bet par to vēl parunāsim vēlāk. Vēl var tikai piebilst, ka pāvesta cepure vēl šodien saucas mitra, un liekas visai paradoksāli, ka pāvests nēsā uz galvas kādreiz lielākā kristiešu konkurenta Mitras vārdu. Taču arī par to vēl būs runa vēlāk.


Kas tad bija dievs Mitra?
Ļoti novienkāršojot atbildi, varētu teikt, ka viņš bija Saules (drīzāk saules diska) dievs, un laikos, kad viņu mēģināja attēlot cilvēka izskatā, attēlos viņš izskatījās ārkārtīgi līdzīgs slavenajai Ņujorkas Brīvības statujai - ar tādu pašu saulstaru vainagu ap galvu un tādu pat lāpu izstieptā rokā. Taču viņam bija vēl arī otrs: uzdevums - viņš bija atbildīgs par visa veida savstarpējām cilvēku savienībām. - Par cilvēku savienošanos ģimenē, ciltīs, tautās, valstīs ,partijās, savienībās, SIA  utt. Taču no tām pirmajā vietā bija ģimenes savienība. Un tieši to arī, redzam jaunajās Ēģiptes reformās- Saules diska slavināšana un pielūgšana un vienlaikus arī ģimenes atzīšana. Par Mitru Ēģiptē, protams, neviens nerunāja. Tas arī tādēļ, ka, līdzīgi kā vēlāk antīkās Romas iedzīvotāji centās pārdēvēt savos vārdos no etruskiem vai grieķiem aizņemtos dievus, tā arī Ēģiptē pastāvēja tradīcija, ka tam, kas pārnāk uz dzīvi Ēģiptē, ir jāpieņem vietējais vārds. Un Mitra ieguva Ātona vārdu. Vai pareizāk būtu teikt,- Mitra Vienlaikus ar to ienāca arī Mitānijā šajā laikā ierastā prakse, ka valsts galva vienlaikus ir arī valsts galvenais priesteris. - Ķēniņš ir arī tuvākais cilvēks Saules dievam. Ķēniņš kā Saules dievs. Tradīcija, kuru sastapsim arī stipri vien vēlāk baroka laika Rietumeiropā, kad, piemēram, Francijas monarhi arī sevi pielīdzināja Saules dievam.
Problēmas mākslā.
Kad Nofretetes iespaidā tika noteikts, ka faraonu vairs nav jāattēlo skaistāku, nekā viņš ir patiesībā, pēc noteiktiem vispārpieņemtiem ķermeņa skaistuma standartizmēriem, mākslinieki sastapās ar neparedzētu problēmu - līdz šim taču Ēģiptes noteikumi neļāva māksliniekiem brīvi strādāt un atveidot faraonu portretiski dabisku. Varbūt bija vēlēšanās, bet likumi to neļāva. Un tā nu iznāca, ka šie ilgo gadu noteikumi māksliniekiem bija netieši aizlieguši radoši brīvu darbu. Tagad, kad tika izdoti jaunie rīkojumi, izrādījās, ka neviens jau īsti nemāk būt dabisks. Mākslinieka roka gluži vienkārši neklausīja acij. Viņš nespēja attēlot to, ko redz. Tas vēlākos laikos, kad tika veikti arheoloģiskie pētījumi, radīja dažādus pārpratumus pētnieku vidu, jo dažiem no pētniekiem, kad viņi salīdzināja iepriekšējo paaudžu faraonu attēlus ar Ehnatona attēliem, pat likās, ka te ir dzimusi karikatūra, ka faraons ir kariķēts un mākslinieki tādējādi ir izrādījuši savu nemieru par jaunajiem dzīves likumiem, kurus šis faraons ir ieviesis. Taču vainojama te ir tikai ilgo gadu mākslinieku darbu pieredze un skola. Gadu gadiem iestrādātā, visiem pārbaudītā un stabilā skolas sistēma izrādījās lielākais traucēklis.


Taču pēc Ehnatona un Nofretetes nāves, kad pie varas nāca mazgadīgais Tutanhamons, kura kapeņu dārgumus šobrīd mēs varam redzēt muzejos, faraona aizbildņi un bijušie priesteri, atjaunoja valsti iepriekšējo kārtību. Bet jau citā veidā.
Reformu sekas.
Te varētu pieminēt vairākas lietas, kuras ienesa izmaiņas turpmākajā ēģiptiešu dzīvē. -
1. Vienkāršākā daļa saistās ar mākslu lietām.

- Mākslinieki bija pirmo reizi saskārušies ar uzdevumu kaut ko attēlot no dabas. Tas likās moderni un aizraujoši. Un tad, kad tika atjaunota vecā kārtība, kas prasīja visu idealizēt, vēlēšanās izmēģināt savu roku, kaut ko attēlojot no dabas, saglabājās. To nevarēja aizliegt ar likumu. Un varbūt tieši te, mākslinieku darbnīcās, mājas kārtībā, šie mākslinieki sāka radīt to mākslinieku jauno paaudzi, kas spēs mācīties no dabas, kas spēs attēlot dabu savos mākslas darbos patiesu un dzīvu. Radās kaut kas līdzīgs kā vēlākajos laikos pagrīdes modernistiem.

2. Lielāko iespaidu uz cilvēkiem tomēr bija atstājis fakts, ka vesela paaudze var nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi pie atcelta galvenā dieva. Tas bija pilnīgi sensacionāls atklājums, kādu neviens vēl līdz šim nekad un nekur nebija pieredzējis. Un arī pēc atgriešanās pie vecās kārtības šī doma nelika mierā daudzus cilvēkus, liekot domāt, vai nav iespējams dzīvot vēl arī zem kāda cita dieva vadības. Radās dažādas pagrīdes kompānijas, kuras mēģināja atrast kādu citu reliģiju formu, mācoties gan no sensenām ēģiptiešu gudrībām, piemēram, - Hermesa TOTA mācības, vai skatoties uz svešzemju reliģijām. Varbūt tieši tagad cilvēki saka pievērst uzmanību dažādu tautu un valstu dažādajām garīgajām mācībām un pirmo reizi sāka salīdzināt savējās tradīcijas ar citu tradīcijām.
3. Vadošā valsts pārvaldes cilvēku grupa ar priesteriem priekšgalā atjaunojot valstī iepriekšējo kārtību, saprata, ka viņu priekšteči ir pielaiduši savā darbā daudz kļūdu. Jo citādi taču ir grūti izskaidrot, kamdēļ tad bija noticis apvērsums. Kaut kas nav bijis kārtībā. Un kontrreformācijas laikā tika pamatīgi revidētas iepriekšējo gadu; darba metodes un formas. Tika pamatīgi pārbaudīti jaunie vadošo darbinieku prestiža rādītāji; viņu intelektuālā kvalifikācija. Tika revidētas reliģiju lietas. Priesteri saprata, ka līdzšinējais miers bija padarījis templi par kaut ko līdzīgu purvam vai dīķim ar sastāvējušos ūdeni un cilvēki te vairs neguva veldzējumu. Tādēļ bija nepieciešamas lielas reformas tempļa darbā, un tas arī notika.
Kontrreformācija reliģiju lietās.
Pirmais ko priesteri saprata, ir tas, ka ir jāievieš stingrāka un noteiktāka kārtība reliģiju lietās. Šajā ziņā Ēģiptes priesteri bija līdzīgu problēmu priekšā kā vēlākos laikos Rietumeiropas katoļu priesteri, kad parādījās sīvs konkurents - Lutera mācība. Arī toreiz priesteri saprata, ka reliģiju lietās ir jāievieš jauna, bet stingrāka un precīzāka kārtība. Taču stingrība, protams, nav drošs atrisinājums, jo, lieki apspiežot cilvēka brīvo dabu, var izprovocēt jaunus nemierus, un tamdēļ vienlaikus ar jaunās un stingrās kārtības ieviešanu bija svarīgi panākt, lai cilvēki paši gribēti pieņemt jaunos noteikumus. Kā to mēģināja panākt? -


Bet varbūt vispirms pamēģiniet paši modelēt? Pamēģiniet iejusties šāda priestera lomā. Ko jūs darītu, lai piesaistītu cilvēkus un vienlaikus nodrošinātu uzticīgu kārtību?
Tagad salīdzināsim ar to, kā tas tika darīts toreiz. Bet pievērsīsim uzmanību arī tikai galvenajām lietām, kas mūs šodien var būt derīgas vai līdzīgas. -
Protams, ka nav iespējamas reformas, ja nav tām nepieciešamo naudas līdzekļu. Tagad atcerēsimies, ka vēl pirms lielajām Ehnatona reformām ēģiptieši bija rīkojuši vairākus veiksmīgus karagājienus uz kaimiņzemēm un ieguvuši visai ievērojamu kara laupījumu. Tika attīstīts arī raktuvju darbs, kur ieguva gan zeltu, gan dārgakmeņus. Tādējādi valstij nauda bija, vienīgi līdz šim tā galvenokārt bija faraona pārraudzībā. Jaunie dzīves noteikumi prasīja, lai valstij esošos milzīgos līdzekļus vismaz pagaidām nodotu priesteru ziņā. Ja ne visus, tad vismaz daudzkārt vairāk nekā līdz šim. Tādā veidā priesteri vienlaikus arī ieguva daudz lielāku varu valsti nekā līdz šim. Ir iegūti līdzekļi, un tagad tie ir jāliek lietā. Bet kā būtu vispareizāk?
Pārskatot ēģiptiešu dzīves problēmas, priesteri varēja konstatēt šādas cilvēku problēmas -
- likumos ierāmētā dzīve jau likās pārāk vienmuļa un garlaicīga,
- bija izpleties tuksnesis, un cilvēkiem gluži vienkārši sāka pietrūkt skaistuma;
- likumi apspieda cilvēka brīvo dabu, un tas kāpināja stresu, bija svarīgi to noņemt, cilvēkus kaut kādi izklaidējot.

Tātad cilvēkus vajadzēja piesaistīt ar kaut ko krāšņu un cilvēciski izklaidējošu. Savā ziņā šo problēmu bija pamanījuši jau arī iepriekšējie faraoni un stresu mēģināja noņemt, rīkojot dažādus karagājienus. -Tādējādi cilvēki varēja izlādēt savu uzkrāto un iesēdēto enerģiju un vienlaikus - gūt jaunus iespaidus svešās zemēs. Būtībā tas arī ļāva mazpieredzējušajai ēģiptiešu armijai gūt karos pat visai negaidītus panākumus. - Cilvēki jaunajos apstākļos jutās kā no ķēdes norāvusies zvērēni, un viņu karošanas emocionalitāte bija tik liela, ka pārsteidza pat daudz labāk organizētos un pieredzējušos pretiniekus. Taču bija jārūpējas par cilvēku atpūtināšanu arī tepat uz vietas. Un lielie līdzekļi tika novirzīti lielu tempļu izbūvei. Kāpēc tieši lielu?
Pirmkārt, tādēļ, ka bija jāpiesaista daudz vairāk cilvēku.
Otrkārt, tādēļ, ka ēģiptieši nepazina apbūvējamās zemes deficīta problēmu. Būvēšanai zemes bija atlikulikām, un izvērsties varēja gandrīz vai bezgalīgi, ja tikai bija nauda un darbaspēks. Vienlaikus, ceļot lielu templi, tika nodrošināti ar darbu daudzi cilvēki un tādējādi atņemta viņiem iespēja domāt par vēl kaut kādām pārmaiņām.
Treškārt, tempļa lielumu noteica tā paša Hermesa TOTA senā mācība par trīsdaļīgo cilvēku. Kā tā te tika izmantota?

- Hermētisms stāstīja par to, ka cilvēks sastāv no trim daļām - no fiziskā ķermeņa, no dvēseles un no gara (par to jau varējāt lasīt iepriekš). Katrai cilvēka daļai bija savs dzīves uzdevums, savas prasības un arī spējas. Taču visas trīs bija vienlīdz svarīgas. Tas noteica to, ka reliģiskā kulta laikā bija jārūpējas, lai katrai cilvēka kārtiņai tiktu kaut kas tās spējām atbilstošs. Kā tas izskatās -
- fiziskais ķermenis ir prastākā cilvēka daļa un kā tāda tā spēj uztvert tikai prastākās lietas. Tā spēj izjust pārdzīvojumu no tik prastām kategorijām kā lielums, daudzums, dārgums. Tā izjūt saviļņojumu par kaut ko vienkārši loti lielu, par kaut ko ļoti daudz vai ļoti dārgu. Un to arī redzam tempļos - tie tik tiešām ir grandiozi savos izmēros, un vienkāršais cilvēks šīs grandiozitātes priekšā tik tiešām izjuta pārsteigumu, izbrīnu, saviļņojumu. Viņa prastākā daļa tika izklaidēta ar šiem lielumiem, daudzumiem un dārgumiem;
- dvēseles daļa prasīja kaut ko sev atbilstošu. Kas tas bija? Visupirms tie, protams, bija mākslas darbi. -Viss kults viens vienīgs mākslas darbs. -Skaisti mākslas priekšmeti, skaisti apģērbi, frizūras un grims; skaisti teatrāls kulta ceremonijas uzvedums, kas līdzinājās krāšņai teātra izrādei, kur piedalījās gan svētku režisori, gan kostīmmākslinieki, gan scenogrāfi un aktieri. Visbeidzot arī skaista kosmētika, smaržas, vīraka smarža un mūzika.


Tas viss atbilst mūsu dvēseles līmenim. Tā ir mākslas pasaule; tā ir augu pasaule (tamdēļ arī vīraka kūpināšana); tā ir interesantu un dvēselisku literāru sižetu pasaule, kur Izīda un Ozīrisa mītu, piemēram, vairs nelasīja zemtekstos, bet vairāk līdzīgi kā mēs šodien lasām Šekspīra "Romeo un Džuljetas" lugas sižetu. Te ir runa par cilvēku savstarpējo mīlestību;
- garīgā daļa pa to laiku, kamēr fiziskais ķermenis izklaidējās gar lielumiem, daudzumiem un dārgumiem, dvēsele izklaidējās starp mākslas priekšmetiem, varēja netraucēti nodarboties ar dievkalpojumu. Tas ir gluži līdzīgi kā vecāku attieksme pret bērniem, kad viņiem ir jāstrādā. Arī viņi mēģina nodarbināt savus bērnus kādās interesantās nodarbībās, lai varētu netraucēti darīt savus darbus. Bet to nedarīt arī nedrīkst, jo visas daļas ir vienlīdz svarīgas. Un nevar teikt, ka kāda no tām būtu svarīgāka. Pilnīgs cilvēks ir attīstījis vienlīdz pilnīgi (atbilstoši savām fiziskajām iespējām) visas trīs savas daļas. Bet, pārakcentējot kādu no tām, stāstot, ka pats svarīgākais ir, piemēram, fiziskais izskats vai tava mākslinieciskā gaume vai garīgā izglītība, tu attīsties kropls. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, uztrenēt savā ķermenī tikai labās rokas muskuļus, visu pārējo atstājot novārtā. - Un tu vari visiem teikt - redzi, kāda stipra ir mana labā roka, bet vienlaikus izrādīsies, ka tavas kājas ir tik vājas, ka nespēs pat noturēt tavas uztrenētās rokas svaru.
Tātad reliģiskā kulta ceremonija izrādās kā tāds kārtains pīrāgs un katrai kārtiņai ir sava svarīga nozīme.
Vienlaikus te var pamanīt attieksmi, ko ir svarīgi pamanīt arī šodienas apstākļos, kad arī mēs nereti iesaistāmies kādu reliģisku kultu ceremonijās. -
-                        Tas skar jautājumu par to, cik nozīmīgi ir priekšmeti, kurus izmanto kulta ceremonijas laikā, cik svarīgs ir apģērbs vai uzvedības kultūra. Atbilde jau it kā tika dota - tie ir svarīgi, bet tikai tādēļ, lai dievkalpojuma laikā mūsu garīgajai būtnei netraucētu mūsu dvēseliskā un fiziskā būtne. Tie ir teātris. Kulta ceremonija ir arī teātris. Un kulta priekšmeti ir tikai interesantas mākslas vai vēstures lietiņas, kuriem nav nekādas citas vērtības. Un tādēļ nav nekādas vajadzības, vai pareizāk, - pat nedrīkst pārspīlēt šo lietiņu nozīmi. Pat vēl vairāk - tām ir jāmainās atbilstoši tam, kā mainās cilvēku gaume, izglītība un modernā laika prasības. Tiem ir jābūt tādiem, kas spēj saistīt mūsu uzmanību katrā no konkrētajiem laika posmiem.
Tieši te jau arī radās klasiskais teātris. Ne jau antīkajā Grieķijā no Dionīsa kulta svētkiern, bet gan te - senajā Ēģiptē. arī klasiskā pieccēlienu izrādes forma te tika radīta. Un grieķi to te arī atrada un paņēma sev. Vienīgā atšķirība - te, senajā Ēģiptē, katrs nākamais cēliens bija paredzēts arvien izglītotākiem cilvēkiem un tamdēļ katru nākamo drīkstēja skatīt un tajā pat piedalīties arvien izmeklētāku cilvēku loks. Tika ievērots Hermesa noteikums - visam savs laiks!


Bet tādējādi var teikt, ka vienlaikus templis bija arī izglītības iestāde un tā pieci cēlieni atbilst, piemēram, pieciem augstskolas kursiem, ar noteikumu, ka otrā kursa students neko no iemācītā nedrīkst stāstīt pirmā kursa studentam, jo visam ir jāsagatavojas. Visam savs laiks! Bet, ja skāru izglītības lietas, tad no šejienes ir aizgūts princips, ka mācību viela skolēnam ir jāpasniedz atraktīvā formā. Psihologi teiktu, ka skolēns, pārlieku koncentrējoties uz skolotāja teikto, nonāk stresa stāvoklī un, lai arī viņam šķiet, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās skolotāja teikto, šis stress viņam traucē līdz galam saprast teikto un arī paturēt to atmiņā. Stress ir jānoņem pēc Hermesa principa - nopietnas lietas nedrīkst pasniegt nopietnā formā.


Šo ēģiptiešu noteikumu reizumis ne līdz galam saprot tie, kuri mēģina restaurēt senās Ēģiptes cilvēku dzīves stilu un formu. Visbiežāk, piemēram, veidojot filmas vai rakstot grāmatas par senās Ēģiptes kultūru, tie radītas apbrīnojami drūmas un smagas ainas. Un tā vien šķiet, ka tās radījis īsts šodienas komforta izlutināts pētnieks, kurš nekādi nespēj aptvert, kā viņi tur, tajos senajos laikos, varēja dzīvot. Bet, protams, ka nespētu, ja viņu reliģiskā mācība arī neliecinātu, ka cilvēks, kurš pareizi ir apguvis pamatmācības saturu, iegūst dzīvesprieku un nepavisam nesēž pierīti krunkās saraucis un filozofējot par pārlaicīgām superfilozofiskām lietām. Dzīvot ir prieks, un dzīvei ir jābūt skaistai, varbūt pat rotaļīgi skaistai.
Te pamanīsim pēctecību no mācībām, kuras pieminēju vissenāko laiku kontekstā. Pamaniet, ka vēl joprojām gudrība iet rokrokā ar dzīvesprieku, nevis intelektuālu bailīgumu vai drūmumu.
·        Bet, ja esam nonākuši līdz brīdim, kad garīgo mācību sākam satuvināt ar teātri vai spēli, būtu īstā vieta paskatīties uz to atkal no cita mūsdienu skatpunkta, no okulto cilvēku skatpunkta, un pieminēt kādu visai pazīstamu mums šodien spēli, kas līdz mūsdienām nonākusi no senās Ēģiptes laikiem. Tās ir mūsu spēļu un zīlniecības kārtis. –

Topic: Šis un tas par apvērsumu senajā Ēģiptē

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com