Senā māksla, mākslinieki un mākslas darbi

Vai nav dīvaini, ka šajā pasaulē, kurā bija tik daudz krāšņas un neskartas dabas, kur cilvēkiem vispirms bija jārūpējas par izdzīvošanu - ēdienu un siltumu - pēkšņi parādījās mākslas darbi? Vismaz mēs tos tagad saucam par mākslas darbiem. Kamdēļ tie bija vajadzīgi? Vai tiešām teikt, ka te pirmo reizi cilvēks tā pa īstam, pierādīja, ka atšķiras no citām dzīvajām būtnēm, jo ir iemācījies to, ko neviens cits nemāk darīt -radīt dzīvošanai nevajadzīgas lietas?
Padomāsim!
Kas tad ir tas, ko saucam par mākslas darbu?
Vai nav tā, ka šodien mākslas darbs ir kaut kas, kas padara mūsu apkārtējo dzīvi vienīgi
smukāku, varbūt interesantāku? Un tas arī viss.
Vai varam teikt, ka tas tā ir bijis vienmēr? Arī toreiz?
Vai tiešām bija mākslinieki, kuri ražoja mākslas darbu savu vai citu dzīvokļu izdaiļošanai?
Rīkoja izstādes? Un ierīkoja galerijas uz savu alu sienām, kurp skolotāji veda savus skolēnus
ekskursijās?
Pamēģināsim atrast kādu atbildi. Bet, lai to izdarītu, mums vajadzētu:
1)                    pievērst uzmanību cilvēku attieksmei, piemēram, pret krāsām un
2)                    salīdzināt, ar ko īsti atšķiras dzīvnieks dabā no uzgleznota dzīvnieka uz alu sienām. Kā mēs varētu atbildēt?
Par krāsām.
* toreiz vēl nebija vārds "krāsa" nedz arī kāds no krāsu nosaukumiem.
Neaizmirsīsim tādu vienkāršu, bet vienlaikus ļoti svarīgu faktu, ka šajā senākajā laikā cilvēki vēl nepazina krāsas. Varbūt šobrīd ir grūti pateikt, ka neredzēja krāsas, bet droši varam teikt - nepazina krāsas. Nepazina, jo nebija tām vēl atsevišķi izdalīta vārda. Nebija vārda "krāsa", nedz arī kāda no krāsu nosaukumiem. Bet pamēģiniet aprakstīt kādu no senajiem mākslas darbiem nelietojot vārdus "krāsa" un arī nesakot "brūns", "oranžs", "melns" vai "dzeltens" utt.
Un tomēr mēs nevaram arī teikt, ka krāsu pasaulē nebija un ka cilvēks neizjūta nekādu šo krāsu iespaidu. Atcerieties vēlreiz, kādu iztēlojāmies seno pasauli. Mēs teicām - tā ir "zaļa". Bet nav šaubu, ka katra krāsa atstāj kaut kādu noteiktu iespaidu uz cilvēka psihi. Pamēģiniet paši, kā jūtaties, ja ilgstoši uzturaties zaļas krāsas telpā. Nu gluži kā šie senie cilvēki, kuri dzīvoja dominējoši zaļas krāsas pasaulē:
Tur bija zaļa zāle, zaļas koku lapas, un tā visa bija ļoti daudz. Lai vieglāk būtu saprast zaļās krāsas raksturu, ir pietiekoši iedomāties zaļo krāsu apģērbā un pamanīt to, cik grūti zaļā krāsa pakļaujas saskaņošanai. Pēc šodienas psihologu.domām un atziņām, zaļā krāsa vai, pareizāk sakot -mūsu interese par zaļo krāsu (- apģērbā, interjerā utt.) apliecina tieksmi uz individuālo, uz personības apliecināšanās aktualitāti. Savukārt, ja šī krāsa ir vienaldzīga vai pretēji - nepatīkama, tad attiecīgi mainās mūsu attieksme pret savu individualiāti. Kā bija toreiz? Bet kāda ir attieksme pret šo krāsu, ja tās visapkārt ir tik uzbāzīgi daudz? Vienaldzīga? Pilnīgi neitrāla? Līdzīga būs arī šo cilvēku attieksme pret pašapliecināšanās vajadzību. Varbūt mēs varētu mēģināt teik't tā, ka, iekams cilvēks dzīvoja tādā - dominējoši zaļā pasaulē, viņam interese par tās zaļumu bija visai niecīga un tāpat niecīga bija arī interese par pašapliecināšanos, bet izmaiņas notika tad, kad viņš izmainīja dzīves vidi vai kad pasaulē izmainījās krāsas. Kā un kad tas varēja notikt?
·         interese par zaļo krāsu ir atbilstoša katra cilvēka interesei par sevis pašapliecināšanos.
Cilvēks varēja nokļūt tuksneša zonas vai tuksnešainas zonas, kur zaļu koku lapu pavēnis jau bija kas atslābinošs un patīkams dienas tveices laikā, bet tādējādi arī individualizēšanās ir kaut kas patīkams. Citā gadījumā izmaiņas dominējošās krāsās notika ledus laikmeta laikā, kad līdzās krāsainajai, lai arī dominējoši zaļajai pasaulei cilvēks iepazina arī ahromatisko ziemas ainavu, kurā dominēja balti-melnās attiecības. Arī tad šie cilvēciņi sāka pa īstam novērtēt iepriekšējās, zaļās pasaules skaistumu. Bet tā kā viņu spēkos nebija atgriezt zaļo pasaules izskatu, viņi to darīja, attīstot sevī pašapliecināšanos. Cilvēks sagribēja kļūt par "radību kroni".
Taču neaizmirsīsim vēl kādu faktu - gleznojot senos dzīvnieku attēlus, šie cilvēki nelietoja vārdus 'krāsa', nedz arī kādu no krāsu nosaukumiem. Tādu vēl gluži vienkārši nebija. Katru krāsvielu, kuru izmantoja gleznojumos, saistīja ar to lietu vai matēriju, no kā šī krāsviela tika ņemta. Okera brūnie toņi saistījās ar zemi, un tamdēļ tas bija ķermenis, kas tika piešķirts dzīvniekam. Taču ķermenim ir jābūt siltam, un tamdēļ papildus tika dots arī it kā siltums - ar ogli. Kopā iznāca vienkārši dzīvs, silts ķermenis. Vai dzīvs? Bet ar ko tad atšķiras uzgleznots dzīvnieks no dzīvā?
Mēs, piemēram, varētu teikt, ka uzgleznotais atšķiras ar to, ka nav dzīvs. Bet mēs jau noskaidrojām, ka senie cilvēki, līdzīgi kā mazi bērni, vēl nepazina vārdus dzīvs un nedzīvs, tamdēļ tā teikt nevar. Bet varbūt mēs varētu teikt tā - no dzīva dzīvnieka ir jāuzmanās vai pat jābaidās, no beigta vai uzgleznota - nē. Tā arī būs galvenā atšķirība -uzgleznotais dzīvnieks tevi neapdraud, tas nav jāuzvar medībās, tas nav jāķer, un tā aizsniegšana neprasa nekādu piepūli.
·         Cilvēks sagribēja kļūt par "radību kroni"?
Bet tad jau mēs varētu teikt līdzīgi šodienas šamaņiem, ka, gleznojot vai veidojot dzīvniekus vai putnus, cilvēks it kā sapņoja par to, ka visapkārt varētu dzīvot dzīvnieki un putni, kuri būtu viegli iegūstami un tevi neapdraudētu. Tātad sapņoja par pieradinātiem dzīvniekiem. Un pirmie mākslas darbi -arī ir it kā cilvēku sapnis par pieradinātu dabu. Tikai tad, kad sapnis bija izsapņots, cilvēks sāka šos dzīvnieciņus mazpamazām pieradināt.
Bet te varētu konstatēt nākamā attīstības posma sākotni. Tas ir laiks, kad klusā sevis izzinātāja vietā parādās varbūt pat kaprīza un kašķīga būtnīte. Spēles laiks. Laiks, kad notiek iepazīto vērtību izspēlēšana. Atziņu pārbaudīšana. Ir nosprausts mērķis un notiek mēģinājumi šo mērķi sasniegt. Sociāli aktīvs laiks. Laiks kad parādās pirmie vārdi.
Vecās Derības tekstos par šo laiku teikts - un cilvēka ļaunums auga augumā.
Vai tā bija?
Katrā ziņā cilvēks sevi atšķīra no pārējiem.
Un atkal te var izmantot Vecās derības tekstu, kaut vai tamdēļ, ka te šis process ir aprakstīts poētiskāk kā citur - "tika norauts labā un ļaunā atšķirtnes koka auglis, un cilvēka acis atvērās, un viņš iepazina, kas ir labs un kas ir ļauns ".
Beidzās tas laiks, kad cilvēks dzīvoja mierā ar pastāvošo kārtību, kura bija noteikusi, ka dzīvība būs jāatdod nākamajam. Beidzās laiks, kad cilvēks un šī pasaule dzīvoja kā viens liels veselums. Un, nošķīries no pārējiem, viņš izrādījās viens pret visiem. Bija jādomā par aizstāvēšanos. Bet vislabākā aizstāvības forma taču ir uzbrukums. Cilvēks uzsāka uzbrukumu visam, kas likās pārāks un tamdēļ traucējošs.
·         Sākās lielā dalīšana.
Latvijas teritorijā
1) gleznas netapa, jo nebija tādu apstākļu. - Nebija tādu alu, kādas atrodamas Francijas vai Spānijas teritorijā, un arī klimats pēcledus laikmetā te bija tik mitrs, ka uzgleznotais (ja tāds, protams, vispār bija) ātri vien sabojājās. Tamdēļ atrodam galvenokārt koka, dzintara, māla vai kaula figūriņas. Un esam līdzīgi sapņotāji kā citur dzīvojošie.
Taču, attīstoties saimniecībai, senie mākslas darbi sāka vienkāršoties. Sapnis bija kļuvis par īstenību, un skaisto, reālo attēlu vietā parādījās nosacītas un daudz vienkāršākas zīmes. Mēs šodien tās nereti saucam par ornamentālām vai "maģiskām" zīmēm.
Arī Latvijas pirmie iedzīvotāji centās neatpalikt no toreizējo "francūžu" modes, un arī te mēs redzam to pašu ainu - ļoti daudz musturiem un zīmēm rotātu priekšmetu. Vēl tikai atgādināsim - senie mākslas darbi nebija tikai pasaules emocionālas uztveres produkts. Senajos darbos - darba rīkos, ieročos, mākslas darbos, rituālos -neapšaubāmi dominēja lietderīgums. Vienīgi mēs to šodien vairs nemākam saskatīt. Iemācījies savaldīt dabu, ieviešot piemājas dārziņus un mājlopus, cilvēks sajutās kā šīs pasaules saimnieks. Un tas savukārt apreibināja cilvēka prātu. "Es esmu radību kronis!” cilvēks nodomāja un uzsāka pasaules pakļaušanu ar dubultu joni.
Mākslas darbos parādās cilvēka attēls un gandrīz vienmēr - ar ieročiem rokās. Pasaules iekarotājs.
2) ieročus Latvijas teritorijā pirmo reizi ienesa seno baltu cilšu cilvēki. Mēs pat tagad to saucam par kaujas cirvju kultūru.
Eleganti? Tas nav vienkāršas bozes, nav akmens vien, bet ar sevišķu rūpību darināts nogalināšanas rīks. Ar tādiem vietējiem iedzīvotājiem bija viegli "iestāstīt", ka tiek ienesta labāka kultūra. Pret tādiem neviens vairs necentās strīdēties. Un pēc tiem sekoja jaunas- kapu kultūras. Kāds darbs, tāda raža.
Padomāsim!
Labāka? Sliktāka kultūra? Pasaules praksē ir bijuši jau daudzi gadījumi, kad kāds, savā augstprātībā,, mēģina teikt, ka viņa kultūra ir augstāka vai labāks nekā tam otrajam. Tas ir labs attaisnojums
iekarotājiem. Tad viņi var teikt, ka nevis iekaro kādu valsti, bet gan nes viņiem augstāku kultūru. Nav labākas vai sliktākas kultūras. Tās ir tikai citādas, dažādas. Centieties iztikt bez augstprātīgā apgalvojuma, ka, piemērām, - mums ir labāka vai augstāka kultūra par tiem, kuri šodien dzīvo kaut kur Āfrikas džungļos. Viņiem ir citāda kultūra nekā mums. Un tas arī viss.
Pasaule bez pagātnes un bez nākotnes?
Pamanīsim to, ka šis senākais laiks, līdzīgi kā arī mazam bērnam agrīnākais attīstības laiks ir mutiskas sazināšanās laiks, pirms kura bija intuitīvas vai instinktīvas sazināšanās laiks. Laiks, kuram nav priekšvēstures. Priekšvēstures trūkums savukārt nosaka to, ka netiek analizētas citu cilvēku zināšanas, bet svarīgas ir tikai personiskās. Grafiski izsakoties teiksim tā, ka vēstures analīze cilvēkam dod iespēju veidot horizontālu, lineāru attīstības virzienu. Ja tādas nav, zūd šīs horizontālās attīstības iespēja. Un te rodas jautājums, kas bija alternatīva šim horizontālajam virzienam? Vertikālais? Respektīvi, virziens, kad katrs cilvēks atskaitījās kaut kam tur augšā? Kaut vai tik daudz "augšā" kā personiskajai atmiņai, kura atrodas mana ķermeņa augšā. Kas nomainīja virzienu?
Teiksim pavisam vienkārši- informācijas pierakstīšanas uzsākumi. Informācijas pierakstīšana sāka veidot vēsturiskumu. Cilvēkam rodas iespēja ieraudzīt laika attīstības horizontālo plūdumu. Veidojas līnija starp diviem punktiem: pagātne - tagadne.
Pirmo apjausmu par šādu atskaitīšanās virzienu deva pirmie mākslas darbi. Uz alu sienas nofiksētie dzīvnieku attēli taču saglabājās apskatei no paaudzes paaudzē. Šis fakts lāva rasties leģendām par to, kas tos radījis un ko tie nozīmē. Mākslas darbi sāka apaugt ar leģendām. Leģendām par kaut kādiem seniem laikiem un cilvēkiem, kuri dzīvojuši kaut kad senatnē.
Pamēģināsim vēlreiz izmantot grafisku valodu un teiksim tā- iesākumā cilvēks bija kā punkts. Punkts, kurš vienkārši fiksē faktu "es esmu" un viss. Nekādas telpas, nekādu komentāru, nekādas retrospekcijas, nekādas nākotnes.
Nākamai etaps- veidojas vertikāle. Virziens uz augšu- uz smadzenēm, uz atmiņu, uz debesīm, Sauli, Dievu utt. Tas ir salīdzināms ar to, ko pamanījām jau šamaņu rituālos, ja pieņemam, ka sava garīgā dubultnieka apzināšana ir vertikāls virziens. Tādējādi veidojas līnija starp punktiem es kā fiziska būtne un es kā garīga būtne. Turklāt katram cilvēkam šī vertikālā līnija ir personiska. Tā nav kolektīvs īpašums. Veidojas atsevišķu līniju mežs. Tās ir tik daudz cik ir cilvēku. Katram sava "līnija". Tālāk, rodoties horizontālajam pagātnes - tagadnes virzienam, rodas arī iespēja salīdzināt sevi vai savu "līniju" ar kādām citām, izbijušo laiku cilvēku "līnijām". Rodas iepēja savu vertikāli pārbīdīt laikā. Bet līniju pārvietojot rodas plakne. Tādējādi cilvēks sevi ir sagatavojis darbam plaknē.
·         ir jādzīvo tagad un te.
Tas ir līdzīgi kā bērniem, kuriem šajā laikā kļūst populāras sarunas par to kāda ir mana mamma un tava mamma, kāds ir mans tēties un tavējais. Ar te rodas iespēja pārbīdīt savu vertikālo līniju, lai rastos plakne. Un tad bērns ir sagatavojies, lai apgūtu rakstību. Ir izdarīts viss, lai rastos rakstība. Plaknes māksla. Plakne ir konstruēta. Tas nozīmē, ka ir apzināta vai tiek apzināta. Be apzināta plakne like nojaust telpas eksistenci. Nojaust, tas nozīmē, ka nav apzināta, nav sakārtota un tiek apdzīvota stihiski. Apmēram tā kā to redzam šajā attīstības posmā vēsturē. Veidojas stihiski konflikti vai vienkārši- stihiskas attiecības starp atsevišķām cilvēku grupām. Tādējādi varam spriest, ka katrā posmā, kad tiek apzinātas (-sakārtotas) kādas patiesības vai zināšanas, notiek jau nākamās vides iezīmēšana. To var salīdzināt ar šodienas situāciju, kad, piemēram, akadēmiskā cilvēces esības paradigma jau ir sakārtota līdz kādam superlīmenim un rodas (stihiski) jaunās vides materiāli - alternatīvu metožu, neizskaidrojamu fenomenu utt. veidā. Iezīmējas nākotnes virziens. Stihisks, tamdēļ nepatīkams. Un tā priekšā mēs izjūtam tādas pat bailes kā senais cilvēks kurš sastapies ar viņam vēl nezināmu zvēru un izjūt bailes, jo nezina kā tas uzvedīsies un kāds tas būs attiecībā pret viņu - draudzīgs vai naidīgs Bailes rada nezināšanas. Tiekties pie jaunām zināšanām faktiski nozīmē to pašu kā saistīties ar nezināšanām. Bet tas, savukārt, nozīmē to pašu, kā saistīties ar bailēm, saistīties ar kādu stresu, ar diskomfortu. Cilvēks, kurš ir pietiekoši vājš (bailīgs) šajā brīdī sāks bremzēt jauno virzienu, izmantodams seno mednieku terminoloģiju- "tas ir riskants virziens", viņš teiks vai: "tā ir riskanta doma", " tā ir bīstama parādība", "tā ir bīstama doma" utt. Bet šo baiļu attīstība, rada jaunas darba vietas- profesijas, -kuras ārstē mūsu bailes, bailes no nākotnes...

Topic: Senā māksla, mākslinieki un mākslas darbi

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com