Pitagors



Viena no spilgtākajām un efektīvākajām sava laika personībām, par kuru lielākajai daļai no mums diemžēl ir ļoti deformēts priekšstats. Mēs viņu atceramies labākā gadījumā kā matemātiķi. Bet kas viņš īsti bija?
Pitagors dzimis laikā starp 590. un 600. gadu p. m. ē. un, pēc leģendas, tika nogalināts 100 gadu vecumā.
Līdzīgi kā par Dionīsu vai Orfeju, arī attiecībā uz Pitagoru bieži mēdz meklēt līdzības ar Kristus dzīves stāstu. Dažām no šīm līdzībām būtu vērts pievērst uzmanību.


1) Līdzīgi kā Kristus, arī Pitagors nav piedzimis savā tēvu zemē, bet ceļojuma laikā, turklāt abām šīm personām viņu piedzimšana un brīnumainā misija tika iepriekš pareģota. Pitagora piedzimšanu un viņa milzīgo nozīmi cilvēcei pareģoja Delfu orākuls- Pīfija, no kurienes arī Pitagora vārds (vieglāk to saskatīt krievu valodā- Pifagor). Taču svarīgāka ir šī piedzimšana ne savās mājās. Tam ir teoloģisks skaidrojums- cilvēki, kuri apveltīti ar kādām īpašām spējām, nedrīkst piederēt kādai vienai valstij, tautai vai pilsētai. Viņam nedrīkst būt savas tēvu zemes un viņš nedrīkst būt tās īpašums. Mūsu piederība pie kādas kultūras mūs ierobežo. Tā ir izdevīga tirgus apstākļos, bet nevar būt vispārcilvēciska vērtība.



2) Abus- gan Kristu, gan Pitagoru - sauca par Dieva dēliem.
3) Abi viņi pat dzimuši netālu viens no otra: Kristus- Bētlēmē, Pitagors citā Sīrijas pilsētā- Sidonā.
4) Abiem ir piemitušas brīnumainas spējas. Pitagors spējis hipnotizēt pat dzīvniekus un spējis lasīt tekstus, kas atradušies citā istabā.
5) Abu šo personu dzīve ir leģendu pārpilna, un ir pat grūti atšķirt jūsmīgus piedomājumus no objektīvas patiesības. Tā, piemēram, runāja par to, ka Pitagors ir bijis milzīga auguma (aptuveni divi metri), apveltīts ar milzīgām fiziskām spējām, perfektu māksliniecisko gaumi, absolūto atmiņu un dzirdi. Brīvi pārvaldījis daudz valodu, kā arī seno Ēģiptiešu, jūdu, haldiešu un indiešu garīgās mācības. Ir bijis iesvētīts Ēģiptes priesteris, strādājis starp rabīniem, bijis iesvētīts par priesteri divās Indijas pilsētās. Un visur par viņu ir palikušas brīnumainas un jūsmīgas atmiņas. Tikai 60 gadu vecumā viņš ieradies Krotonā, kur dibinājis savu skolu un arī apprecējies ar savu talantīgāko skolnieci, bijuši septiņi bērni. Bet miris viņš nav dabīgā nāvē, kas vēl tikai pastiprina viņa brīnumainību. Viņu nogalinājuši atraidītie, no skolas izslēgtie skolnieki skaudības dēļ. Starp citu, šis lielais vecums tolaik bija arī filozofiski svarīgs, jo, pēc Pitagora uzskatiem, mācība ir pareiza, ja tās augļi ir reāli redzami katra cilvēka dzīvē. Un mācība ir tādēļ, lai palīdzētu dzīvot, nevis lai padarītu zinošāku.
Arī dažas kristīgās sektas uzskata, ka Kristus ir bijis Indijā un nodzīvojis aptuveni līdz 100 gadu vecumam.


Pitagora mācību varētu uzskatīt par tiltu starp vecajiem un jaunajiem laikiem. Dionīsa mistērijas bija tilts starp reliģisko rituālu un teātri, Pitagora mācība- tilts starp mistērijām un izglītības sistēmu jau gandrīz mūsdienīgā nozīmē. Konstatējama šī mākslas un izglītības radniecība. Hermētisma mācības atvasinājumi Grieķijā ir radījuši gan klasisko teātra formu, gan klasisko izglītības sistēmas formu. Ilgi taču mums ir bijusi pazīstama klasiskā piecu cēlienu teātra forma vai piecu kursu augstākās izglītības sistēma. Bet tās atdalījās viena no otras, kad atmira vecā tradīcija, ka jebkuram rakstu vai izglītības darbam vienlaikus ir jābūt gan reliģiskam, gan zinātniskam, gan daiļam pēc formas. Redzama jau Rietumu kultūrai raksturīgā nodalīšanās.
Pitagors pirmais sevi sauca par filozofu. Toreiz tas bija kā oponējums esošajai tradīcijai līdzīgi izglītotus cilvēkus saukt par gudrajiem. Vārds 'filozofs' toreiz nozīmēja tikai ceļošanu pie gudrībām, un tas bija cilvēks, kurš tikai tiecas apgūt gudrības.


Viņa darbība ir ļoti plaša, taču viņš galveno uzmanību pievērsa skaitlim. Tas, viņaprāt, bija galvenā abstrakcija, kas mūs visus savstarpēji pielīdzina. Taču skaitlis arī Pitagora mācībā bija simbols ar konkrētu nozīmi, kā arī jebkura no matemātiskām darbībām. Un tā ir galvenā mūsdienu kļūda uzskatot, ka Pitagors ir ienācis vēsturē kā izcils matemātiķis. Viņa formulas un risinājumi bija veids, kā izzināt šo pasauli un saprast Dievu. Bet skaitļi ir tikai ka darba rīks. Nav nozīmes iekalt Pitagora formulas vai likumus, ja nav skaidra to īstā, garīgā nozīme.
Līdztekus matemātikai (ja ērtības labad to tā tagad nosauksim) Pitagors ir pievērsies arī tolaik neierastām zinātnēm.
• Diētas māksla, par ko arī ir saglabājušās leģendas, kuras vēstī par to, kā Pitagors, neraugoties uz savu izcilo spēku un milzīgajām darba spējām, ir ēdis ļoti maz un bijis veģetārietis, lai gan to nav uzskatījis par obligātu dzīves prasību (viņš uzskatīja, ka jebkurš izglītots cilvēks, ja viņa mācība ir saskaņā ar pašu, galu galā nonāks līdz veģetārismam, sevi varmācīgi neapspiežot vai nelaužot).
• Sportā izglītība. Ievērojot principu, ka tikai vesels gars var uzturēt veselu fizisko miesu. To var salīdzināt ar attieksmi, ka nedrīkst cilvēku, piemēram, apmācīt austrumu cīņās, ja viņa morāle un kultūras izglītība ir zemā līmenī. Lūk, divi populāri Pitagora noteikumi skolniekiem un skolotājiem:
kategoriski nedrīkst dot zināšanas sliņķiem un cilvēkiem, kuriem nav atbildības izjūtas, jo šādi cilvēki vispirms nespēs saprast mācības īsteno nozīmi un uztaisīs no tās labākajā gadījumā izdevīgu tirgus preci, kas grieķiem bija liels kārdinājums, bet arī tamdēļ, ka nepareizi izmantotās zināšanas var ne tikai nenest nekādu labumu, bet arī nogalināt, tāpēc, pirms cilvēkam tika dotas zināšanas vai kādas spējas tika attīrīta un uzspodrināta viņa morāle. Šī attieksme ir saskatāma arī indiešu jogas sistēmā.


• Mūzikas zinātne. -Pitagors turpina Orfeja darbu un pirmais mūziku paaugstina līdz valstiski svarīgam līmenim. Viņš uzskatīja, ka ideāli sakārtotā pasaulē vairs nebūs trokšņu un cilvēks, pieradinot sevi klausīties labu mūziku, sevi pieradina dzirdēt labas lietas. Bet sadzirdēt labo ir jāmācās, tas nenāk pats no sevis. Viņš teica, ka mūzika ir Dieva valoda un mūzikas apguve ir arī ceļa apguve pie Dieva.
Taču viņa lielākais ieguldījums (no mūsdienu viedokļa raugoties) ir tas, ka Pitagors pirmo reizi izstrādāja metodi, kas ļāva pierakstīt mūziku. Viņš atklāja skaņas augstuma atkarību no stīgas garuma. Tādējādi bija iespējams izstrādāt intervālu sistēmu un pierakstīt mūziku matemātiski (galu galā stīgas garums ir mērāms skaitļos).
Pitagors mūziku salīdzināja ar medicīnu un izstrādāja savu metodi, pēc kuras ar dažādu melodiju palīdzību varēja ārstēt dažādas slimības. Ārstēt var, arī lasot dzeju, kad slimnieku iespaido pat ne tik daudz sižets, bet gan muzikalitāte un ritms.
Pitagors vērsās pret ķirurģiju. Tam ir vairāki skaidrojumi, kurus visus varētu reducēt līdz priekšstatam, ka cilvēka ķermenis ir Dieva rīcība vai tajā mitinās Dievs (ja runājam literārākā formā) un to nedrīkst ne traucēt, ne apšaubīt.
Bet atgriezīsimies pie Pitagora kā rēķinātāja un paskatīsimies viņa skaitļos un ciparos.-


Pitagors, piemēram, pirmos četrus skaitļus (l, 2, 3 un 4) uzskatīja par pašiem svarīgākajiem. Motivācija ir diezgan sarežģīta un filozofiska. Šo skaitļu summa veido 10 (1+2+3+4=10), bet skaitlis desmit apzīmē Dievu vai kā teica Pitagors, Kosmosa arhetipu. Viņš uzskatīja, ka pirmos divus skaitļus ikdienā lietot nedrīkst, jo tie ir sakrāli. Pirmais skaitlis tādējādi ir 3, kas atbilst trijstūrim un 4, kas atbilst kvadrātam. Pasaule ir veidota no četriem pamatelementiem:
• zeme atbilst visstabilākajai ģeometriskajai formai- kubam; • uguns- tetraedram - visvienkāršākajai formai;
• ūdens- ikosaedram (daudzskaldnim no 20 trijstūru skaldnēm);
• gaiss- oktaedrs (8 trijstūri) -kā starpposms starp abiem iepriekšējiem diviem, par ko liecina šķērsgriezumā esošais kvadrāts.
Pitagors ieviesa vēl piekto elementu- ēteri, kuru apzīmēja ar dodekaedru (12
piecstūriem).
Kad Pitagors aprēķināja kādas figūras laukumu vai perimetru, viņš operēja ar šo
formu simbolu tekstiem. Faktiski viņš darīja kaut ko līdzīgu kā lielo sakrālo spēju
(Taro, I-Czin u.c.) speciālisti ar savām metodēm.
Pitagors izstrādāja savu priekšstatu par šīs pasaules uzbūvi. Vairāk mūs varētu interesēt bieži lietotā arhetipa ideja. Katrai dzīvai būtnei ir savs arhetips, ko var salīdzināt ar zīmogu un zīmoga nospiedumu. Piemēram, es esmu tikai zīmoga nospiedums, bet manas dzīves galvenais uzdevums ir atrast savu zīmogu vai arhetipu, kas ir mans īstais "es". Pitagora atziņu, ka visām dzīvajām būtnēm piemīt savs arhetips, var salīdzināt gan ar Orfeja mācības piekritēju atziņu, ka cilvēka dvēsele var iemitināties jebkurā dzīvajā būtnē un tāpēc iznāk, ka dvēsele arī ir jebkuram dzīvniekam, ne tikai cilvēkam. Bet līdzība te ir arī ar mūsdienu krišnaītu attieksmi, kas turklāt saskan ar Pitagora attieksmi jautājumā, ka cilvēks nākamajās dzīvēs pieņems tā dzīvnieka izskatu, kādas rakstura īpašības viņš aktivizēs dzīves laikā. Pitagors šo pasauli sadalīja trīs galvenajos līmeņos.


1. Visaugstākā pasaule, kas ir vissmalkākā, un tāpēc tā var būt un ir visur.
Tā ir tā, par kuru varētu teikt, ka ir visur un reizē nekur nav. Tā ir tā, ko
daudzi apzīmē ar vārdu Dievs.
2. Augstākā pasaule, kurā dzīvo arhetips. Šī pasaule salīdzināma ar okultistu terminoloģijā lietoto vārdu- mentālā pasaule, kas nav materiāla un tāpēc nav salīdzināma ne ar ko šajā pasaulē. Savas sliktās daļas- ēnas tā atgrūž zemākajā pasaulē.
3. Zemākā pasaule. Tā ir vieta, kur dzīvo materiālie ķermeni- dzīvas būtnes- un arī visi tie, kuri apkalpo šos ķermeņus,- dievi, dēmoni, Demiurgi, eņģeļi utt.
Šis iedalījums trīs sfērās jeb trīs līmeņos mums vairs nav jaunums. Par to esam runājuši daudzkārt. Interesants šķiet fakts, ka dievi ir attiecināti uz zemāko pasauli. Kāpēc? Dievs nav materiāla forma, un mēs to nevarm ne iztēloties, ne aizsniegt, taču cilvēki izsenis ir mēģinājuši radīt dieviem kaut kādus konkrētus ķermeņus. Taču tie visi ir tikai mūsu smadzeņu produkts un tāpēc- mūsu daļa.
Arhetipa filozofija atrodama atrast arī vēlāko laiku filozofijā, kas šo- attieksmi salīdzina ar cilvēku un viņa ēnu. Ēna apzīmē to pasauli, kuru esam redzējuši. Tā ir vienīgā mums zināmā, redzētā pasaule. Mūsu doma, ka redzam visu patiesību, ir salīdzināma ar cilvēka ēnu, kura domā, ka ir cilvēks. Tādējādi, matemātiski runājot, mēs varam atklāt patiesību, pētot tās pretstatu, jo tikai tas mums ir pieejams. Savā ziņā tas bija algebriskas domāšanas aizsākums, kuru līdz groteskai noveda šīs teorijas vēlāko laiku sekotāji. Tie Grieķijā radīja savdabīgu cilvēka testēšanas metodi, izmantojot neopitagoriešu attieksmi, ka visu šajā pasaulē var izteikt skaitļos un ciparos- arī visu cilvēku var izteikt skaitļu virtenē ar matemātiskām darbībām. Ja kāds gribēja dibināt ģimeni, viņam bija jāatrod cilvēks, kura skaitļi vienādojās ar viņa skaitļiem. Tādējādi ideāla ģimene bija ideāls algebrisks vienādojums! arī Pitagora mācībā var saskatīt iespaidošanos no senākajām mācībām, tajā skaitā no senās Ēģiptes un Zaratustras mācībām. Piemēram, iniciācijas rituālos svarīga bija formula, kuru sauca par krustcelēm.
Pirmkārt, vai jums šī zīme neatgādina zīmi, kuru apskatījām Divupes kultūras tematā, runājot par templi?
Otrkārt, šo zīmi ievēroja kā rituālu shēmu, kura bija jāiziet katram kandidātam. Šī zīme sastāv no trim daļām, un katrai bija savs rituāls zemteksts:
1) pirmā daļa ir taisne no apakšas līdz krustojumam. To sauca par dzīvības ceļu, un iniciācijas rituāla kandidātam bija jānoiet šis gabals, domās vēlreiz izdzīvojot visu iepriekšējo dzīvi. Kad nonāca krustojumā, viņam bija jāatsakās no iepriekšējās dzīves. Krucifiksēšana;
2) kandidāts nonāca izvēles priekšā, kur bija jāizvēlas pa kuru ceļu doties tālāk. Labās puses ceļa galā stāvēja sieviete, tērpusies vienkāršās baltās drēbēs, un aicināja uz apmācību zālēm;
3) Kreisās puses ceļa galā atradās sieviete, tērpusies greznās drēbēs, ar augļu trauku rokās, un aicināja uz izpriecu zālēm. No šejienes vēl pat tagad sadzīves valodā tiek runāts par "kreisajiem gājieniem".


Kandidātam bija jāizdara izvēle.
Temats ar divām durvīm, protams, nebija nekāds jaunums, un tādu pašu rituālu pazina arī Eleusīnas mistērijas un arī Zartustras mācība. Taču Pitagora mistērijas noslēdzās ar centīgām mācībām. Te ir kas jauns, jo mēs taču esam raduši, ka mācību galarezultātā cilvēks iegūst spēju strādāt. Šeit augstskolas studijas beidzās ar to, ka tika iegūtas tiesības apgūt augstākās mācības.
Pitagora skolas studijas bija iedalītas trīs pakāpēs:
1. pirmā bija saistīta ar instrumentu apguvi- matemātiku,
2. teorija,
3. izmeklētība.
Trešajā daļā vēlreiz tika pārskatīta cilvēka morāle un attieksme pret iegūtajām zināšanām. Tā arī ir ļoti svarīga daļa, jo nevienam netika dota "beigšanas apliecība", iekams nebija drošības, ka skolnieks izmantos iegūtās zināšanas godīgiem un tīriem mērķiem. Šī attieksme mūsdienās jau galīgi izzudusi. Varbūt ir vērts pie tās atgriezties. Šī attieksme liecina, ka izglītots cilvēks ir vesels, veselīgs un morāli tīrs. Bez tā visas tavas zināšanas ir tikai meli.
Savu attieksmi pret morāli Pitagors ir izteicis neskaitāmos aforismos, piemēram, viens ir tāds: "Visi cilvēki zina, ko viņi grib, bet reti, kurš zina, kas viņam ir vajadzīgs" Tas nozīmēja, ka viņš kā skolotājs drīkstēja nežēlīgi daudz prasīt no skolnieka, turklāt daudz nerēķinoties ar to, vai skolnieks to grib vai negrib. Tas bija skolas noteikums, kas bija jāievēro, pretējā gadījumā skolnieks tika atskaitīts no skolas bez kādām atrunām. Tas pats attiecās uz slinkumu vai atbildības izjūtas trūkumu. Tikko skolniekam parādījās šīs īpašības, viņš tūdaļ tika atskaitīts. To varētu saukt arī par zināmu autoritārismu no skolotajā puses. To atļauties varēja vienīgi Pitagors, jo visa viņa personība un dzīve liecināja, ka viņa mācība ir spējīga atbalstīt cilvēku viņa dzīvē. Arī tas ir aizguvums vai pēctecība no senākajām kultūrām- zināšanu vērtību var noteikt, nevis klausoties teorijas, bet gan skatoties, kā dzīvo cilvēks, kurš savu dzīvi balstījis šajās zināšanās.
Pitagora mācībai ir bijis ļoti daudz sekotāju, lai gan tiešu līdzvērtīgu skolnieku viņam nebija. Pietiktu tikai atgādināt, ka pat vēl tagad pret matemātiku un skaitļiem mēs izturamies ar tādu pašu attieksmi, kādu iedibināja Pitagors. Doma, ka skaitlis un cipars ir galvenā abstrakcija, saglabājusies visā mūsu šodienas izglītības sistēmā, lai gan jau teju divsimt gadu turpinās alternatīvas idejas, kuras uzskata, ka tāpat kā ciparus un skaitļus mēs būtu varējuši lietot, piemēram, krāsas, skaņas vai burtus. Varbūt tas būtu pārvērtis mūsu pasauli par daudz emocionālāku, dzīvāku un arī skaistāku. Jo arī Pitagora mācība katram skaitlim atbilda sava skaņa un krāsa. Bet tādējādi tās ir līdzvērtīgas.

Topic: Pitagors

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com