Pasaules pētīšana toreiz un tur senatmē

Daži speciālisti šo laiku sauc par mītisko laiku, kurā dominē mīts vai mītisks pasaules skatījums. Tikai jāpiebilst, ka mītisks ir mūsu priekšstats par šiem cilvēkiem. Šos senos mītus par pasaules kalniem, asīm vai kokiem mēs esam radījuši paši.
1. Iedomājieties šodienas, lauku cilvēku, viņa ikdienas rūpes, ikdienas darbus. Iedomājieties viņu, apstrādājot savu lauku vai piemājas saimniecību, filozofējam par pasaules asi.
2. Kad arheologi atrod kādu lietu zemē, un, ja tā vēl ir skaista vai reta, šie racēji, šo lietu aprakstot, apvelta to ar savu sajūsmu un svarīgumu. Un tā izrādās, ka atrastā sievietes skulptūriņa nav vienkārši sievietes attēls, bet gan dieviete; dzīvnieka attēls nav tikai dzīvnieka attēls, bet gan totēma dzīvnieks vai kaut kas tamlīdzīgs.
3. Mēs mēģinām saprast seno cilvēku pasaules uzskata īpatnības, salīdzinot atrastās lietas ar tām, kurām līdzīgas atrodam tagad starp cilvēku ciltīm, kuras mēs apzīmējam kā zemas attīstības pakāpes kultūras. Taču arī šo, it kā zemās attīstības cilšu cilvēki ir attīstījušies. Un varbūt pat ne mazāku laikposmu kā mēs. Tāpēc ar atrastajām lietām mēs varam radīt līdzību mūsdienās sastopamām kultūrām, bet ne seno laiku cilvēku kultūrām.
4. Par seno cilvēku ticējumiem vai zināšanām nav iespējams izteikt nevienu versiju, kuru varētu uzskatīt par drošu. Tāpēc jebkurš apgalvojums, jebkura senā cilvēka garīgās pasaules klasifikācija, runas par seno fetišismu, totēmismu vai tabu ir tikai mūsu pašu priekšstati, kurus mēs lietojam, lai mums būtu vieglāk saprast, lai būtu vieglāk izteikties, vieglāk visu "salikt pa plauktiņiem".
5. Senās pasaules mītiskums ir tikpat dabisks, cik mītiska ir mūsu agrīnākā bērnība, kura reāli pastāv tikai nostāstos, manu vecāku un tuvinieku nostāstos.
Lai pētīšanas darbs sāktos, bija jārodas nepieciešamībai to darīt. Arī neviens no mums nesāks kaut ko darīt bez noteikta iemesla. Šis iemesls ir saistīts ar izdzīvošanu. Līdzīgi kā mēs tagad izzinām, studējam, mācāmies, pētām tādēļ, lai izdzīvotu. Tas nozīmē arī to, ka cilvēks vairs nav mierā ar savām izdzīvošanas spējām. Varētu teikt arī tā - kā dzīvniekiem ir dots viņu spēks, viņu ragi, zobi vai nagi, lai izcīnītu savas dzīves vietu, savas dzīvošanas tiesības, tā cilvēkam ir dots viņa prāts. Tas ir gan ierocis, gan darbarīks. Un cilvēks to liek lietā.
Galvenā šā darbarīka atšķirība no pārējo dzīvo radību darbarīkiem ir tā, ka tas var iznīcināt arī pašu darbarīka īpašnieku.
Kas bija pirmo saimnieciski it kā mazāk vajadzīgo pētījumu objekts? Droši vien, ka debesis.
Varētu teikt, ka cilvēks mācījās lasīt debesis. Līdzīgi kā pirms tam viņš mācījās lasīt sev apkārtējo dabu - pēc smaržām, trokšņiem, pēc izmītas zāles, nolūzušiem zariņiem, pēdu nospiedumiem un citām dabas materiālu kompozīcijām.
Jau ap otro gadu tūkstoti cilvēki radīja pirmās lielās izbūves, kuras bija domātas debesu pētīšanai, lai gan jau ilgi pirms tam cilvēki izmantoja Mēness ciklu kalendārus.
Vislabāk saglabātā un visvairāk pētītā ir leģendārā Stonhendža Britu salu dienvidos.
Ir dažādi mēģinājumi skaidrot, kam tā piederēja un kas ar to tika darīts. Bija minējumi, kas nosauca šo izbūvi par druīdu templi, bija mēģinājumi to saistīt ar Ādama darbošanos, un tādējādi to sauca par pirmo cilvēku pirmo būvi, citi to saistīja ar ciklopiem, un ilgi tā tika saukta par ciklopu būvi.
Taču viens ir skaidrs - no būves bija iespējams sekot līdzi debesu spīdekļu ceļiem debesis - gan Saulei, gan Mēnesim, gan planētām, gan zvaigznēm.
Kam tas bija vajadzīgs?
Šis it kā muļķīgais jautājums tik tiešām ir vietā, jo pirmo reizi tika būvēta kāda papildierīce dabas saprašanai. Līdz šim tāda nebija vajadzīga. Kāpēc cilvēks bija spiests tērēt pusotra miljona darba stundu, lai uzceltu šo sarežģīto būvi? Vai tiešām cilvēks pirmo reizi bija spiests atzīt, ka nespēj vairs saprast dabu, ka atšķiras no citām dzīvajām būtnēm ar to, ka vairs nezina, kad būs vasara, pavasaris, kad - rudens un ziema?
Protams, to var komentēt dažādi, un modernajā laikā ir jau pētījumi, kuri pierāda, ka Stonhendžas komplekss ir izmantots kā liels dators, ar kuru ir iespējams izdarīt pat ļoti sarežģītas matemātiskās darbības, noteikt debess spīdekļu kustību ceļus, pat planētu skaitu, kas ir lielāks par pašlaik zināmo planētu skaitu, un ir pat mēģinājumi pierādīt, ka Stonhendžas kompleksam ir saistība ar Gīzas piramīdām un Lielo sfinksu Ēģiptē.
Šo daudzo paradoksālo atklājumu dēļ ir mēģinājumi meklēt saistību ar atbraucējiem no citām pasaulēm, un šos mēģinājumus pētnieki saista ar citām tamlīdzīgām lielbūvēm pasaulē. Kā piemēru var minēt gigantisko akmens stabu "parku" tagadējās Francijas teritorijā vai Lieldienu salu akmens galvas, kuras noraugās debesīs, vai tagadējā Peru teritorija atklātos milzu zīmējumus, kurus iespējams ieraudzīt tikai no debesim.
Taču viens ir nepārprotami - cilvēki ir mēģinājuši sarunāties ar debesim. Ne tikai lasīt tās, bet arī kaut ko tām pavēstīt. Bet senajā pasaulē, mēs sakām, debesis bija Dieva mājoklis, debesis bija Dievs. Tātad cilvēki ir mēģinājuši sarunāties ar Dievu.
Arī tagadējās Latvijas teritorijā ir atrastas debesu pētīšanai paredzētas izbūves. Varbūt tās ārēji ir bijušas primitīvākas, taču tāpat izmantojamas debesu spīdekļu pētīšanai kā citas.
Bet varbūt svarīgāk ir tas, ka, ceļot šīs papildierīces un studējot debesu spīdekļu ceļus, cilvēkam radās iespēja skaitīt. Skaitīt dienas, nedēļas, mēnešus, gadus. Un varbūt tikai tad viņš beidzot uzzināja sev atvēlētā mūža aptuveno ilgumu. Padomājiet paši, kā jūs dzīvotu, ja nezinātu, ka jau nodzīvotās dienas vai gadus var skaitīt un tādējādi arī zināt, cik vēl atlicis! Mēs dzīvotu it kā bezgalīgi, un neviens pat nedomātu par vecumdienām. Mēs dzīvotu tikai šim mirklim. Vai tas nebija šausmīgs atklājums, ka cilvēka mūža garums ir izrēķināms?
Šajā laikā kalendāru vēl nebija, bet cilvēki atminējās kādus laikus iepriekš pēc tā, kas šajā laikā bija noticis.
Varbūt tieši tad cilvēkam viņa dzīve sāka likties pārlieku īsa?
Vecās Derības pirmajās nodaļās, samērā īpatnēji apgalvots par pirmo paaudžu cilvēkiem, kuri dzīvoja pat 800 un 900 gadu. Tas ir gandrīz desmit reižu ilgāk, nekā cilvēki vidēji dzīvo tagad. Divupes teritorijā atrastajā "Veldas prizmā" bija uzskaitīti valdnieku vārdi, kuri izrādās, bija valdījuši pat 16 000 un vairāk gadu katrs! Kļūda? Fantāzija? Bet šajos laikos, kad neviens precīzi neuzskaitīja gadus un. nevarēja precīzi pateikt, cik vecs īsti viņš ir, šie lielie skaitļi bija tikai forma, kā pateikt, ka šis cilvēks ir dzīvojis ļoti ilgi. Un neviens īsti nevar pateikt, cik ilgi. Iedomājieties sevi tagad dzīvojam kādā džungļu ciltī, kurā nav pieņemts skaitīt gadus, un iedomājieties tur kādu vecu cilvēku varbūt - pašu vecāko cilvēku ciltī, kurš piedzimis jau tad, kad neviens cits vēl nebija piedzimis. Arī viņš tev teiktu, ka piedzimis tad, kad neviena no jums, vēl nebija šajā pasaulē. Arī mums būtu visai grūti iedomāties, kā tad tas ir bijis, ka vēl pirms simtiem gadu ir bijusi šī pasaule, ka tā dzīvojusi tikpat pilnvērtīgu vai tikpat ikdienišķu dzīvi, kādu tu dzīvo tagad. Šī vēsture ir reāli neaizsniedzama, tikpat neaizsniedzama kā vēsture pirms 800, 900 vai 16 000 gadiem. Un šis sirmais cilvēks tev mierīgi varētu teikt, ka dzīvojis vai tūkstoš gadu. Neviens un nekādi to nespētu pārbaudīt, jo neviens jau nezina, ka gadus skaita. Neviens neko vēl nebija pierakstījis.
Cilvēks atklāj, ka var skaitīt laiku. Atklāj, ka viņa mūža garums ir izmērāms, bet tādējādi - galīgs.
Debesu melnums
Bet paskatīsimies vēl tā - senākais posms saistījās ar nakts debesīm. Par to liecināja Mēness kalendāri. Tā bija pirmā lielā interese, kas vairs nebija tieši saistīta ar paēšanu vai sasildīšanos. Tāpēc var teikt, ka pirmā interese bija saistīta ar melnajam debesīm, ar melno krāsu. Bet, ja paskatāmies, ko par melnās krāsas interesi runā senie ticējumi vai pat mūsdienu psihologi, būtu jāatbild aptuveni tā: - interese par melno krāsu apliecina (arī stimulē) cilvēkos interesi par savu "ego" - kāpina egoismu. Cilvēks, kuram patīk ģērbties melnās drēbēs, grib norobežoties (no pārējiem cilvēkiem, no vecākiem, no skolotājiem, no vīra vai sievas; no pārlieku lielas uzmanības pret sevi vai - tieši otrādi - vienaldzības utt.). Pārspīlēta vai ilglaicīga uzmanība var aktivizēt vēlēšanos atdalīties no pārējiem, lai paceltu sevi pāri citiem.
Vai tas nesaskan ar to, ko jau redzējām, - cilvēks sāk dalīt šo pasauli, un rodas vēlēšanās pasauli pakļaut?
Izmaiņas attieksmē varēja notikt tad, kad parādījās jaunā - zilo dienas debesu - interese.
Interese par melno krāsu ir atbilstoša katra cilvēka interesei par savu "ego".
Taču, ja jau pieminējam krāsas, tad pievērsīsimies vēl kādam svarīgam seno laiku pamatdokumentiem, kurš it kā vēstī par seno cilvēku domām. Tie ir senākie mākslas darbi. Šis materiāls par senajiem cilvēkiem runā tikpat daudz, cik patlaban jebkura bērna zīmējums. Pamēģināsim testēt.

Topic: Pasaules pētīšana toreiz un tur senatmē

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com