Par Alternatīvo izglītību Latvijā.

Pārskatot dažādu neakadēmisko skolu studējošo sastāvu, jāatzīst, ka to cilvēku, kuri grib mācīties “nu kaut ko tādu” neparastāku, kaut kā atšķirīgi no parastajām skolām, kļūst vairāk, un ar šo auditoriju ir nopietni jārēķinās. Tagad pamēģināsim šo tēmu aplūkot, dodot ieskatu gan tēmas filozofijā, gan veidos, kā tā tiek risināta gan pie mums Latvijā, gan ārvalstīs, sniedzot vērtīgu informāciju tieši tiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties to, ko un kā nemāca citur. Bet tas būs tikai aizsākums šai tēmai.
Izglītības sistēma ir daudz bagātāka un krāsaināka, nekā esam pieraduši to uztvert, vai krāsaināka un bagātāka par to stereotipisko modeli, kas dominē mūsu informācijas līdzekļos. Iecerēto pārdomu mērķis ir ne tikai informēt tos, kuri meklē iespēju mācīties, bet arī potenciālos darba devējus, pievēršot uzmanību faktam, ka valsts akreditēts diploms nepavisam nav garantija darbinieka profesionālajai kvalitātei, it īpaši jau sava monopolstāvokļa dēļ mūsu valstī.
Alternatīvā izglītība? Netradicionālā izglītība? Neatkarība izglītībā? Brīvība izglītībā? Kas tie īsti ir par jēdzieniem, kuri tik bieži ir dzirdami no cilvēkiem un par kuriem tik daudz varam lasīt interneta failos?
Spriežot pēc tā, ka internetā Latvijas saitos, meklējot informāciju par “alternatīvo izglītību” vai “netradicionālo izglītību”, faktiski neko neatradīsim, bet viss ir noslēpies zem nosaukuma “netradicionālā medicīna”, mēs izglītību saprotam kā medicīnas nozari. Vai varbūt izglītības trūkumu mēs uztveram kā slimību, kura ir jāārstē. Vai varbūt cilvēks, kurš redz, ka viņu interesējošu izglītību vai zināšanas nevar iegūt parastajās skolās un augstskolās, izbrīnīts par savu neapmierinātību, sāk sevi vērtēt kā ārstējamu, kā netipisku, slimu un tamdēļ vairāk meklē palīdzību iestādēs, kurām ir kaut kāda saistība ar medicīnu, bet, tā kā situācija ir visai neparasta, arī medicīnai jābūt kaut kādai neparastai.
Kas par lietu? Izglītības satura cenzūra? Situācija ir neparasta tāpēc, ka netradicionālo nozaru skolu oficiāli faktiski nav vai ir minimāls daudzums, tajā pašā laikā tās pastāv vairāk vai mazāk neoficiāli un ir pilnas ar studentiem, pat neskatoties uz savu nelegālo vai puspagrīdes statusu. Dabiski, ka nevienā no netradicionālo nozaru skolām Latvijā beidzējiem netiek izsniegts valsts atzīts skolas beigšanas dokuments. Un tomēr studējošo netrūkst. Šādas skolas visbiežāk nevar ne vērtēt, ne slēgt, ne koriģēt, jo, iekams tās nav reģistrējušās Izglītības ministrijā kā izglītības iestādes, tās faktiski nav IM pārraudzības un ietekmes sfērā (šobrīd gan situācija ir nedaudz mainījusies). Vienīgais, ko var izdarīt nelabvēļi, uzsūtīt Ekonomikas policiju, kas konstatēs, ka visi lektori (ja tiem varēs sadzīt pēdas) naudu saņem aploksnēs. Bet studentus, šķiet, tas nemaz neinteresē, jo šo situāciju visi zina.
Šā raksta uzdevums nav izvērtēt šo skolu statusu vai ekonomisko situāciju, svarīgi ir konstatēt, ka ir daudz mācīties un par to maksāt gribošu cilvēku “mācību iestādēs”, kuras nav ne tikai akreditētas, bet nav pat licencētas vai reģistrētas kā mācību iestādes. Konstatējums var būt gluži vienkāršs – tur māca kaut ko tādu, pēc kā ir pieprasījums. Bet studiju satura aktualitāte šajās iestādēs ļauj pilnībā ignorēt dokumentārās nepilnības. Protams, nevar noliegt arī faktu, ka vienā otrā no šīm skolām vadītāji ir vienkārši demagogi, kas talantīgi māna studēt gribošos, solot tiem izglītību, kuru nākotnē noteikti atzīs visā Eiropā, tādējādi vilinot ar jauna ceļa pirmgājēju statusa lauriem.
Taču problēma ir filozofiskāka, nekā sākuma šķiet, jo lielākoties šīs skolas nav reģistrētas ne tāpēc, ka ir ārpus likuma vai izcenzētas, bet gan tāpēc, ka neviens tās negrib vai necenšas legalizēt. Arī tur apgūstamie mācību priekšmeti vienkārši nav legalizēti, jo neviens to nemaz necenšas darīt. Bet necenšas darīt tāpēc, ka: 1) pašiem nav augstākās izglītības un legalizācijas gadījumā juridiski nevarēs strādāt šādā skolā; 2) nemāk un nespēj sakārtot dokumentus, kā likumā prasīts; 3) nepārvalda valsts valodu un tamdēļ gan nespēj savu novatorismu prezentēt valsts iestādēs, gan juridiski nevarēs strādāt šādā legalizētā skolā; 4) aiz slinkuma (kas arī kļūst par dzenuli meklēt darba metodes, kuras dod rezultātus ar minimālu piepūli – netradicionāli).
Piemēram, astroloģija. Ja lasām avīzes, var likties, ka mums ir vairākas Astrologu asociācijas atzītas astrologu skolas. Ja skatāmies juridiski, tādu vienkārši nav, jo nav ne tādu mācību priekšmetu, ne studiju programmas, ne profesijas standarta. Bet studējošo šajās skolās ar katru gadu kļūst tikai vairāk.
Taisnības labad piebildīsim, ka arī Rietumu pasaulē tikai pavisam nesen sāka rasties pirmās legālās skolas, kur var iegūt bakalaura un maģistra grādu astroloģijā.
Piemērs: Keplera koledža ASV, kuras pilns nosaukums ir Astroloģijas mākslas un zinātnes Keplera koledža un kura savu darbību sāka 2000. gada vasarā. Tās programmas ir legalizētas (jo ir grūti runāt par akreditāciju ASV, kur tāda vienkārši nepastāv), un beidzējiem, kuri ieguvuši nepieciešamo kredītpunktu daudzumu, piešķir nosaukumus Mākslas bakalaurs astroloģijas specialitātē vai Mākslas maģistrs astroloģijas specialitātē.
(sk.: http://www.kepler.edu/mission.html )
Bet tas ir pasaulē, kur arī mācītāja amats ir nevis misija, bet gan parasts amats, profesija. Tamdēļ te cilvēki ir pieraduši, ka visiem dokumentiem ir jābūt legalizētiem, kā pienākas. Un astrologs arī ir pavisam parasts amats, profesija, kas prasa pavisam parastu kārtību. Lasot atsauksmes ASV presē par faktu, ka Vašingtonas štats ir devis oficiālu atļauju Keplera koledžai piešķirt bakalaura un maģistra grādu astroloģijā, redzam, ka ne reizi netiek cilāts jautājums par astroloģijas būtību, bet gan par to, ka programmas sagatavo speciālistus, pēc kuriem ir pieprasījums, ievērojot likumus un visas tā prasības. Un viss.
Rietumu pasaulē ar apzīmējumu “alternatīvā izglītība” varam atrast skolas, kuras, piemēram, nodarbojas ar grūti audzināmiem bērniem vai viņu vecākiem, vai kādas īpašas kristiešu skolas. Mūsu pusē ar šo jēdzienu visbiežāk tiek saprasts neparasts mācību saturs: netradicionālā medicīna, ezotērika, dziedniecība, netradicionālā psihoterapija, astroloģija utt. Katrā ziņā kaut kas tāds, kas vēl nav oficiāli atzīts vai ir oficiāli noliegts.
Šai zinātkārei var minēt vairākus pamatiemeslus. Tā ir raksturīga:
1) cilvēkiem, kuri izjūt integrēšanās problēmas sabiedrībā un ar to saprot, ka ir “ne tādi kā visi pārējie” un tamdēļ ar neparastām problēmām, kuras katrā ziņā jārisina neparasti. Tie ir cilvēki, kuri varbūt jau no mazotnes, skatoties uz citiem, ir domājuši: “Nu kamdēļ es neesmu tāds kā visi citi bērni?”, ar to pasakot sev, ka esmu atšķirīgs no vairākuma, tātad – neparasts;
2) indivīdiem, ar kuriem ir noticis kaut kas ārkārtējs (neparasts), ko nevar atrisināt parastās iestādes (psihologi, psihiatri, psihoterapeiti), kuras acīmredzami domātas cilvēkiem ar “parastu dzīvi” un parastiem dzīves gadījumiem, kas atbilst kaut kādiem nosacītiem, akadēmiski izanalizētiem standartiem. Šie “neparastie gadījumi” var būt, piemēram, tuvu cilvēku zaudējums, avārijas ar smagām sekām utt., kas parasti ar cilvēkiem notiek ļoti reti;
3) cilvēkiem, kuri tradicionāli neuzticas oficiālajām institūcijām un oficiālām personām, savā ziņā disidenti pēc aicinājuma;
4) cilvēkiem ar zināmu politisku inerci, kura ir pārspīlēti vispārinājusi brīvības un neatkarības cīņas, pārnesot tās līdzekļus no politikas uz citām sfērām, tostarp uz izglītību, zinātni, medicīnu, mākslu utt., visur aiz ieraduma prasot neatkarību un brīvību, pat neiedziļinoties šīs prasības būtībā;
5) cilvēkiem, kuri savā dzīvē ir sastapušies ar kādiem netipiskiem fenomeniem un ir paši pārliecinājušies par to, ka tradicionālās definīcijas nedarbojas vai ir nepilnīgas un ka tā saucamā alternatīvo nozaru pasaule ir pilna ar vērtīgām un, galvenais, produktīvām problēmrisināšanas metodēm. Viņi ir piedzīvojuši, ja gribat, lodveida zibeni, NLO vai priekšmetu pārvietošanas iespēju ar acu skatienu vien un zina, ka tas, ko daudzi uzskata par neiespējamu, reāli notiek un ir iespējams, ar to skaidri pasakot, ka oficiālajam viedoklim uzticēties nevar;
6) ļaudīm, kuri steidzas dzīvot un kurus neapmierina lēnais metožu, atziņu un recepšu legalizēšanas process medicīnā, zinātnē un arī izglītībā, process, kas bieži panāk to, ka nonākot līdz akreditācijai, akreditējamais jau ir novecojis.
Droši vien uzskaiti vēl varētu turpināt, tomēr iezīmētie varianti ir populārākie.
Filozofiskais tēls
Vienkārši raugoties, varam teikt, ka viena pasaules daļa ir sakārtota, otrā valda zināms haoss. Vienu saucam par akadēmisko, otru – par alternatīvo.
Elementāra šķiet patiesība par to, ka viena mūsu smadzeņu puslode ir lietišķa un konkrēta, otra – emocionāla un stihiska. Pilnvērtīgs ir cilvēks, kurš sevi pilnvērtīgi attīstījis. Tātad, ja attīstām kreiso smadzeņu puslodi, tad harmonija prasītu, lai mēs attīstām arī labo. Tomēr reālā dzīve liek akcentu uz to smadzeņu pusi, kurai viss ir jāizskaidro lietišķi un skaidri. Arī zinātne ir fetišizēta augstākā rangā nekā jelkāds no kādreiz zināmajiem elkdieviem.
Šajā ziņā interesants ir izglītības iedalījums formālajā un neformālajā izglītībā.
Sk. LR Izglītības likuma 1. pantu, kurā teikts, ka „(2¹) formālā izglītība – sistēma, kas ietver pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpes, kuru programmu apguvi apliecina valsts atzīts izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dokuments, kā arī izglītības un profesionālās kvalifikācijas dokuments; (14¹) neformālā izglītība – ārpus formālās izglītības organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība”.
Tas ir izglītības likuma definēts iedalījums, un uzmanību var piesaistīt paši vārdi „formālā” un „neformālā” izglītība. Juridiski formālā ir tā izglītība, kura tiek apstiprināta ar kādu diplomu vai sertifikātu. Neformālā – tāda, kas nekādu oficiālu beigu dokumentu neizsniedz (kas gan neizslēdz iespēju izdot kādu sertifikātu, kuru akceptējusi vienīgi pati skola). Filozofiski ieklausoties, viena izglītība ir ar kādu formu, otra – bezformīga. Jautājums ir tikai – kas piešķir formu? Bet formu piešķir likums un likumā definētās prasības. Ja, radot mācību programmu, tiek ievērots likums un likumā definētās prasības par kādu izglītības modeli, izstrādātā programma iegūst formu un kļūst formāla, ja izstrādātā programma neatbilst pagaidām likumos izstrādātajām prasībām, tā ir bez formas, tātad neformāla. Ieklausīsimies šajās vārdspēlēs: mēs mācāmies formāli vai neformāli; esam ieguvuši formālu vai neformālu izglītību; uztveram iegūto izglītību par formālu vai neformālu.
Kad mēs parakstām kādu kārtējo papīru, kārtojot biznesa lietas, mēs taču nereti sakām: „Tas taču ir tikai formāls akts.” Šo formālo aktu pamatnozīme ir dot iespēju pēc iespējas ātrāk atrast vainīgo kaut kādu problēmu gadījumos un viņu sodīt.
Ja tu esi studējis formālās izglītības sistēmā un tevi kaut kas neapmierina, tu vari par to sūdzēties, un, pamatojoties uz likumā noteikto, mēs varam pārbaudīt, kurš ir kaut ko pārkāpis, un situāciju tiesiski risināt, sodot vainīgos un kompensējot zaudējumus cietušajam vai parādot, ka prasībai nav tiesiska pamatojuma.
Ja tu mācies neformālajā izglītības sistēmā, problēmu gadījumā vainīgs vari būt vienīgi tu pats – tu, kurš izvēlējās mācīties sistēmā, kur vainīgo nav, jo vaina nav definēta. Nav definēta, jo nav programmu, kuras jāievēro, nav pasniedzēju ar definētu izglītības līmeni (ar izglītības dokumentu), nav noteikts pat tas, kas tiek gatavots, un līdz ar to nav iespējams vērtēt, kas galarezultātā jāsasniedz.
Situāciju varētu salīdzināt ar slēdzeni un atslēgu, kur slēdzene ir darba devējs (vai vienkārši kāds definēts darba rezultāts ar noteiktu vietu sabiedrībā), bet atslēga – izglītību ieguvušais. Jo labāk strādās atslēga, jo atzinīgāk to novērtēsim. Gadījumā, ja šī atslēga slēdzeni neatslēgs, mēs varam skaidri to izbrāķēt, jo ir skaidri redzams konflikts – atslēga neslēdz. Neformālās izglītības gadījumā tiek gatavotas atslēgas, bet tev pašam ir jāmeklē tai atbilstošā slēdzene. Un neviens nav solījis, ka tāda vispār ir. Visbiežāk tā ir līdzīga situācijai, kad mums ir pazudušas durvju atslēgas, bet mums negribas pirkt jaunu slēdzeni un mēs ejam pie meistara, cerot, ka atbilstoši slēdzenei viņš kaut kā uzmeistaros atslēgu. Bet garantiju nav. Ir tikai mūsu pašu cerības.
Varbūt atkal esam nonākuši pie iedalījuma labajā un kreisajā smadzeņu puslodē? Formālajā un neformālajā? Sakārtotajā un nesakārtotajā? Un uz jautājumu, kāpēc tā iegājies, varam atbildēt – ne tāpēc, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, bet gan tāpēc, ka tās smadzeņu puslodes cilvēki, kuri tiecas visu skaidrot, ir arī vairāk atbilstoši visādu dokumentu sacerēšanai, kuru žanrs nosaka skaitlisku, konkrētu, precīzu izteikšanos, spēju argumentēti uzrakstīt projektu, darbības plānu, rīcības programmu utt. Pretējās puslodes cilvēks strādā intuitīvi, jutekliski un visbiežāk ar antipātijām pret administratīviem uzdevumiem un pienākumiem, pret programmu un projektu rakstīšanu utt. Tamdēļ vien šī darbības pasaule, mūsuprāt, ir tik nesakārtota.
Vai šī „nesakārtotība” ir šķērslis, traucēklis? Visdrīzāk visu skaidrot kāre ir ērts ieradums. Jā, mēs gribam visu pārvērst skaitļos, lai vieglāk prognozēt nākamo soli, bet intuitīvā darbošanās mums liktos „bīstams” haoss. Mēs nemitīgi cits citu baidām ar šiem „briesmu stāstiņiem” par to, kas būs, ja visi sāks neloģiski un vienīgi intuitīvi dzīvot. Bet kas tad būs? Mēs gluži vienkārši dzīvosim dabiskāk. Jā, tas novestu pie tā, ka lietišķie cilvēki ar lietišķi domājošās smadzeņu puslodes pārsvaru, nonāktu pilnīgā apjukumā, būtu apdraudēts viņu dvēseles miers un kārtība. Viņi justos apdraudēti, jo šobrīd ir „pie varas esošā partija”. Viņi justos tā, kā šobrīd varbūt jūtas liela daļa „pretējās smadzeņu puslodes cilvēki”. Faktiski tā būtu Rietumu sabiedrības bojāeja. Tiktu iznīcināti tās dominējošie stereotipi un domāšanas standarti.
Esam pieraduši teikt: fizikas zinātne, ķīmijas zinātne utt., bet esam izlaiduši otru nepieciešamību – rast iespēju teikt: fizikas māksla, ķīmijas māksla utt.
Ārvalstīs (pamatā ASV, bet nupat jau arī Ķīnā, atsevišķās Eiropas augstskolās, Krievijā) šo darbu pēc savas izpratnes cenšas darīt tā sauktās „Liberal Arts” koledžas. Burtiski tulkojot, varētu teikt: brīvo mākslu koledžas, kurās vārds „māksla” ir paņemts daudz plašākā nozīmē, nekā esam pieraduši to lietot.
Vārdnīcas jēdzienu „liberal arts” piedāvā tulkot kā „humanitārās zinātnes”, nonākot zināmā pretrunā ar vārdu „art” – māksla. Arī tulkotāji droši vien nepamanīja šīs problēmas būtību un nepieciešamību saglabāt tieši vārda „māksla” nozīmi. Gluži tāpat „liberal arts” jēdzienu tulko krievi Krievijā (piemēram, Pēterburgas humanitārās izglītības akadēmija).
Piemērs – ECLA (European College of Liberal Arts Berlin; sk. http://www.ecla.de/?pageid=9), kas ir koledža, kura tiecas apvienot vecās Eiropas un ASV progresīvākās mācību metodikas.
Pamatā skolas dod izdzīvošanas zināšanas, t.i., tādas, kurām ir praktisks mērķis – lai varētu kļūt par labu darbinieku un labi nopelnīt sevis uzturēšanai. Iegūt darbu, lai varētu nopelnīt, ir galvenais uzdevums. Bet ir arī cits jautājums: kā dzīvot labāk? Nevis kā izdzīvot, bet kā dzīvot labāk? Jā, protams, ir svarīgi nopelnīt naudu, bet svarīgi ir arī tas, ar kādiem ētiskajiem principiem tā ir pelnīta un kā tiek tērēta. Mēs varam strādāt bezjēdzīgi garas darba stundas, bet atlikušajās diennakts brīvstundās par nopelnīto naudu vienkārši piedzerties, lai atslogotos no darbadienas stresa, jo nekam citam vairs nepietiek ne laika, ne gribēšanas domāt par ko citu, ne varēšanas. Tad nāktos konstatēt, ka cilvēks attiecīgas izglītības trūkuma dēļ vai nu nepareizi ir motivējis savu darbību, vai neproduktīvi strādā, vai arī nemāk produktīvi atpūsties.
Psiholoģiski raugoties, kad pie psihoterapeita atnāk tā sauktais neveiksminieks, atskan vārdi: „Glābiet mani! Bez jums es pazudīšu!” Kad atnāk vidusmēra cilvēks: „Man vajadzīga jūsu palīdzība tādā vai citādā jautājumā.” Kad atnāk uzvarētājs (ja atnāk): „Iemāciet man lietas, ko es vēl nemāku.” Tā savu pirmo lekciju topošajiem astrologiem noslēdza A. Podvodnijs.
Sauksim palīgā vai mācīsimies?
Tikai pieņemsim, ka mums nevis nav izglītības, bet gan tās pietrūkst. Pietrūkst, jo nav atrodama pa ceļiem, kas parasti tiek ieteikti. Bet kas tad mums tiek ieteikts? Meklēt katrā ziņā akreditētu skolu, jo tā garantē kvalitatīvu izglītību. Garantē? Jau tagad parādās precedenti, ka tiek anulētas licences akreditētām programmām, kas apliecina faktu, ka akreditācija nav nekāds garants. Akreditācijas mašinērija ir arī liels apgrūtinājums tiem, kuri vēlas ieviest jauninājumus pedagoģijā, radot smagu situāciju – kamēr visiem uzraugiem, pārbaudītājiem un kontrolieriem jaunā programma tiek uzrādīta, tiek labota un pārlabota atbilstoši to ieteikumiem, tā jau ir zaudējusi savu svaigumu un aktualitāti.
Problēma: kvalitatīva izglītība mums vienādojas ar vārdiem izplānota, saprogrammēta, zinātniski izskaitļota, zīmogu zīmogiem apzīmogota. Un, kad šo pareizo ceļu esam izgājuši, jūtamies tik tālu šajā pareizībā iejaukti, ka… kaut kā pietrūkst. Bet kā? Kā pietrūkst?
Varbūt paskatīties anatomiski? Pievērsīsim vēlreiz uzmanību tam, par ko iepriekš jau rakstīju – smadzenes taču mēs ierasti dalām kreisajā un labajā puslodē: racionālajā un emocionālajā. Teikt: pareizajā un nepareizajā? Tad jau iznāk, ka mēs dzīvojam pareizajā puslodē, un kas paliek nepareizajai? Kā tāds Pizas tornis esam sašķiebušies uz vienu pusi. Lūk, arī problēma – dzīvojam vienā pusē, otru atstājot pašplūsmā. Ar dalījumu humanitārajās un eksaktajās zinātnēs esam radījuši zināmu harmonijas ilūziju, nepamanot, ka vārds „zinātne” jau paliek turpat, tātad uz pusēm esam pārdalījuši to pašu racionālo smadzeņu puslodi.
Kas ir tas, kas var mums dot vairāk, nojaucot pareizības stingros mūrus? Painteresēsimies par to, kas ir blakus akadēmiskajām maģistrālēm.
Ja abas smadzeņu puslodes mēs savienotu ar vārdiem “zinātne” un “māksla”, tad varētu teikt, ka nepareizajā pusē atrodas māksla. Vienīgi ne tā māksla, kas ir definēta, kanonizēta, noteikumiem un likumiem iežņaugta, bet gan tā, kuru piesaucam, kad sakām: māksla dzīvot, māksla mīlēt, māksla pieņemt vienam otru, māksla uzklausīt utt.
Māksla… brīvā māksla…
Mazai vēsturiskai atkāpei.
Viduslaiku universitātes Eiropā savas mācību programmas balstīja uz jau antīkajā Grieķijā pazīstamajām septiņām brīvajām mākslām. Tās pieminēja Platons savā darbā „Valsts”. Septiņas brīvās mākslas noteica septiņus pamatpriekšmetus, kurus sadalīja divās – bakalaura un maģistra – programmu daļās (doktora grādus ieviesa tikai 19. gadsimtā Vācijā). Bakalaura daļa – tā sauktais triviums – ietvēra verbālās mākslas: gramatiku, retoriku un loģiku, un lika intelektuālos pamatus, kurus mūsdienās apzīmējam kā humanitāros pamatus vai amerikāniskās kultūras ietekmju zonā apzīmē ar terminu „liberal arts”; maģistra daļā – tā sauktajā quadriviumā – bija cipariskie priekšmeti: aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija (+astroloģija), un tajā lika pamatus zinātnei.
Racionālajai daļai ir diezgan plašs piedāvājumu klāsts, kurš sola visdažādāko, pareizi organizēto izglītību, kas paliek otrajiem? Mācīties tur, kur atrodamas nepareizības, vai mācīties tur, kur nav stereotipiskā mācību modeļa, piemēram, pašmācības ceļā. Tikai atkal viena problēma – pašmācības izglītība oficiāli nav atzīta. Nav, jo nekādi netiek apstiprināta, diplomēta vai sertificēta. Bet mūsu sabiedrība ir iekārtota tā – ir „papīrs”, ir cilvēks, nav „papīra”, nav cilvēka.
Apstākļos, kad mums nav īstas sistēmas kadru izvēlē un kad hroniski trūkst laika, mēs vērtējam pēc „papīra” – ir diploms, ir speciālists, nav diploma, nevar būt speciālists.
Tie, kas izvēlas oficiālo, racionālo, stereotipisko izglītošanās ceļu, iegūst diplomu. Bet ko iegūst tie, kas izvēlas otro? Ja šāds cilvēks jau ir kādā darbā, tad, protams, pašmācības procesā iegūtais viņam var palīdzēt kļūt par labu speciālistu savā nozarē, un tas nozīmē izaugsmi karjerā, lielāku atalgojumu utt., bet, ja šis cilvēks ir, piemēram, bezdarbnieks? Vai pašmācības izglītība var palīdzēt? Prestižākās darbavietās tavu CV pat nelasīs, ja tajā būs ierakstīts, ka tu pats cītīgi esi mācījies 10, 20 vai 30 gadus, bet tevi pieņems, ja iesniegsi kādu puskilogramu vai kilogramu dažādu diplomu un sertifikātu, kurus varbūt diezin kā esi ieguvis piecos gados, atsēžot laiku dažādās skolās vai kursos.
Pieņemot darbā, mums nav laika vērtēt cilvēku kā speciālistu pēc būtības, mēs vērtējam pēc „papīra”, pat tad, kad zinām, ka tas vai cits dokuments neko īsti nenozīmē. Ko darīt, ja pašmācības ceļš cilvēkam ir produktīvāks? Ja viņam gluži vienkāršāk ir cita gaume, cits stils, cits dzīves temps nekā skolā, kura piedāvā izglītību? Nu ko darīt?
Varētu jau minēt dažādus apgrūtinājuma iemeslus: izglītības sistēma ir monopolizēta tamdēļ, lai piespiestu cilvēkus nākt un maksāt par izglītību. Starpniecības pakalpojumi ir ļoti izdevīgs bizness. Ir ļoti grūti izvērtējams pašmācības izglītības līmenis, trūkst metodikas, kritēriju. Šo jomu kā biznesa nišu jau uztvērusi ne viena vien augstskola Rietumos un Krievijā.

Topic: Par Alternatīvo izglītību Latvijā.

John

Smithd268 27/04/2016
Thanks for another magnificent post. Where else may just anybody get that kind of info in such a perfect manner of writing? I have a presentation next week, and I'm at the look for such information. kkfbfdfcdfagfkdd

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com