Līdzenuma ainavas iespaids uz cilvēka vērtību sistēmu

Ar piebildēm- • ne tuksneša un arī ne jūras līdzenums. • Dominējoši- mērenās zonas līdzenums. • Dominējoši tāds kādā dzīvojam mēs šeit. Meži mijas ar pļavām. Upes.
Viegli pauguriņi. Un ja vēl ir ierīkoti ceļi, patiesībā nekas netraucē cilvēku savstarpējo satiksmi. Viss ir ar mēru un. tā vien šķiet,- nekas nav ne par daudz ne par maz. ne par lielu, ne par mazu. Te reti daba sagādā negaidītus, efektīvus pārsteigumus. Varētu teikt, ka tā neattīsta arī spēju izjust kādas efektīvas, kaislīgas emocijas. Principā šī ainava rada mierīgu un "sevī noslēgtu" cilvēku, kurš visu dara ar "'zemnieka mieru un pīpēšanu". Šī "sevī noslēgšanās "rodas arī tamdēļ, ka vieglā savstarpējā satiksme starp cilvēkiem, kas reāli pastāv, atšķirībā no, piemēram, kalniešiem, nekādi nestimulē cilvēkus vēl atsevišķi "strādāt" šajā virzienā. Bet, ja šīs spējas netiek attīstītas, tās mazpamazām var arī izzust. Pilnīga līdzsvara zona? Varbūt drīzāk miera zona. Zona. kur vairāk piestāv runāt nevis par dažādu augšupejas ceļu savstarpējās līdzāspastāvēšanas iespēju, bet drīzāk par visa relatīvismu. Jo arī ainavā, piemēram, tās kalni ir relatīvi lieli vai relatīvi mazi; meži relatīvi biezi vai relatīvi plāni utt.,utt. Viss var būt. Un ne par ko nav vērts brīnīties. Šo attieksmi mēs varam redzēt pat pašmāju mitoloģijā, kur gan Dievs, gan Velns ir visai relatīvi vareni, varoši. Tā ir vieta, kur uzmanība tiek koncentrēta ne tik daudz uz lielām kategorijām, kā uz sīkumiem un nelielām detaļām. Te var saglabāties- un arī attīstīties seno šamaņu un mednieku milzīgā uzmanība pret vissīkākām izmaiņām ierastajā ainavā. Visas šīs izmaiņas vai izmaiņu trūkums stāsta par kaut ko kas būs tuvākā vai tālākā nākotnē. Principā šīs relatīvi līdzenās ainavas ir ideāla vieta, lai attīstītos tādas cilvēku nodarbošanās kā zīlniecība (visplašākā sortimentā), mantika, heromantija, zīntniecība utt.,utt, bet lielāku ūdeņu tuvumā- arī astroloģija. Un ja avīzēs var lasīt ziņas par to, ka, piemēram, Rīga ir arī Eiropas mērogā svarīgs okultisma centrs vai senajā hronikās lasām par to, ka uz Latvijas teritorijas pusi jau izsenus braukuši mācīties visādās buršanu un maģijas lietās, tas izklausās pilnīgā saskaņā ar šīs ainavas diktētajiem uzdevumiem cilvēkam. Tā ir ārkārtīgi vērīga un klusējoši uzmanīga attieksme pret mazo pasauli. arī pret fiziski vājāko pasaules daļu. Un tas ir vienalga vai to pārstāv kāds dzīvnieciņš, putniņš, ziediņš vai bārenīte. Tā ir vieta, kur galvenais varonis ir Sprīdītis vai Īkstīte. Tā ir vieta, kur starp trijiem dēliem gudrākais izrādās mazākais, kur gudrie izrādās muļķi, bet muļķītis izrādās gudrais (tādējādi atkal pasvītrojot visa relatīvismu). Tā ir vieta, kur pēc dabas ātro var noskriet pēc dabas lēnais un pēc dabas vājais var uzvarēt pēc dabas stipro. Tā ir vieta, kur sīkums izrādās kaut kas bezgala liels, bet lielais tiek apšaubīts. Tas it labi ir saskatāms arī reliģiskajos uzskatos, kas lokālajā tradīcijā ir izkaisīta daudzās patstāvīgās un "varenās"' sīkvienībās, bet savukārt tikko kā te parādās kāds, kurš runā par kādu vienu veselu vienojošu spēku, tas tiek apšaubīts. Nemaz jau nerunājot par visai izkaisīto sīkumos politisko organizēšanos (daudzpartejība, demokrātija utt.). Kad mēs pieņemam kādas ienākušas mācības, mēs tā arī sakām- -" jā, tur ir atsevišķas labas idejas," - "jā,- atsevišķas labas idejas," - "atsevišķi vērtīgi sīkumiņi". Līdzenums, tā ir vieta, kur var stimulēties uzmanība pret zīmēm un simboliem, bet piejūras zonā šo uzmanību ir pat viegli pārspīlēt vai, izsakoties diplomātiskāk,- attīstīt līdz kosmiskas nozīmības līmenim (-piem.,- rūnu raksti, Lielvārdes josta utt.). Katrā ziņā te viegli var fetišizēties dažādi gan ar reliģiskiem rituāliem saistīti, gan sadzīviski sīkumi. Lielu un efektīvu dabas dotu emociju trūkums noteica arī to, ka tika pamatīgi pētīts katrs zemes stūrītis. Brīnuma meklējumos? Varētu teikt, ka katra zemes stūrīša īpašības tika izzinātas pilnībā. Šajā virzienā attīstītā uzmanība ļāva attīstīt spēju uztvert arī to, ko šodien saucam par biolaukiem. Svētvietas. Enerģētiski aktīvās zonas. Vietas uz kurām vēlāk tika taisītas arī kristīgās baznīcas, bet arī dzīvojamās mājas. Visas dzīves un darba vietas tika iekomponētas stingri pēc apkārtnes diktētiem noteikumiem. Jā, varētu teikt, ka te tik tiešām piestāv runas par "tēvzemes svētumu"1. Gluži vienkārši, te cilvēki ir pieraduši pie savas zemes enerģijām un tās arī spēj sajust (lai gan reti kad to apzinās), bet kaut kur aizbraukuši, pēc laika, līdzīgi kā tādi narkomāni, izjūt ārkārtīgu "savējo enerģiju" trūkumu. Un cilvēkam gribas atgriezties savā zemē "par kuru nav skaistākas nekur pasaulē"". Katra vieta, kas nedaudz atšķiras no "normas", tika izdalīta kā kaut kas īpašs- gandrīz visi lielākie pauguri bija nosaukti par svētkalniem (ja vien nebija pašu apdzīvoti), alas- par svētalām, upuralām vai velna alām; pat akmeņi bija kaut kas īpašs. Ir iespējams pat apgalvot, ka šīs ainavas cilvēkiem vairāk svarīga ir kādas lietas "enerģētika" nekā estētika. Skaists ir tas, kam ir kaut kāda leģenda. Skaists ir tas, kas nevis skaisti izskatās, bet kas nāk, piemēram.- ar mīlestību. Varbūt tamdēļ arī te neradās šodien tik klasiskie mākslas veidi kā glezniecība, tēlniecība vai grafika. Te nav vajadzības pēc efektīviem mākslas darbiem, jo katrs sīkumiņš var izrādīties piepildīts ar skaistām atmiņām vai skaistiem vārdiem. Pēc līdzības ar jāņtārpiņu, kurš sevī glabā tik pat daudz skaistuma cik ikkatra no zvaigznēm pie nakts debesīm, lai arī ir nesalīdzināmi mazāks. - Mazajā tārpiņā var ietilpināt tik pat daudz skaistuma. Līdzenums, protams, ir arī tā vieta, kur daudz vairāk cilvēks piedalās un var piedalīties ainavas veidošanā. Pat uzberot kalnus, pat ierīkojot alas vai ko tml. Nemaz jau nerunājot par tik vienkāršiem dabas stūrīšiem kā birzis, meži vai pļavas. Te līdz ar to cilvēkam ir daudz lielāks kārdinājums un risks pretendēt uz "dabas kroņa" statusu. Viss ir pašu rokās. Un var būtībā rasties lielas un vientuļas personības. Lai gan tūdaļ paskaidrojot- - līdzenums radītu tiktiešām vientuļas personas, jo kļūt par personību arī to nozīmē-norobežoties no pārējiem. Taču tas var mainīties, ja šī pieredze miksējas ar kādu citu, kura māca paplašināt apziņu virzienā, kuru pavisam vienkāršoti varētu saukt par cilvēka spēju sapņu un domu pasauli uztvert kā realitāti. Šajā brīdī vientulības jēdziens zaudē savu jēgu. Taču, ja tas nenotiek, var iznākt un parasti arī iznāk tā kā jau Eiropas praksē to redzam ar lielām personībām, kuras ir pūļa apbrīnoti un pielūgti, taču ar pilnīgi traģisku privāto dzīvi. Šī problēma galu galā ir stimulējusi Rietumu kultūrā tik izplatītā mazohisma attīstību un blakus parādību mazohismam- mocekļu apbrīnošanu. Un vēl kāda piebilde pie lielajām un vientuļajām personībām.- It nereti tas var izrādīties drīzāk šī Sprīdīša vai Īkstītes lielums, kuru ir grūti vai pat neiespējami lietišķi izmērīt. Tā ir samērā riskanta situācija, jo ļauj cilvēkam likties, ka ir liels- savas neizrādītās un apslēptās pasaules daļas dēļ. Un šī neatklātā pašapziņa faktiski var arī nomērdēt pašu cilvēku. Tas notiek tad, kad uzsākas gaudu dziesmas, ka manu lielumu neviens nesaprot un nespēj novērtēt. Un šīs pozīcijas uzturēšana prasa tik daudz spēka un laika, ka viss iekšējais lielums, ja arī vispār bija, var mazpamazām izzust. Jo tam taču netiek pievērsta nekāda uzmanība. Paliek tikai lieluma ilūzija. Šīs neizteiktās iekšējās pasaules uzturēšanai bija nepieciešami kaut kādi papildus balsti. Un savā veidā to darīja un dara mīts. Jā, varētu teikt, ka šīs zonas cilvēkam ir svarīgs mīts un ir svarīga gan mīta radīšana, gan tā uzturēšana. Turklāt bez izteiktas augšuptieces. Tā ir paralēla pasaule. Pasaule ar kuru pat nav vajadzības identificēties. Jo tā ir tik pat reāla kā jebkura fiziskās pasaules daļa. Zināmā mērā to apliecina mūsu pusē bieži sastopamie uzmundrinājumi, ka par saviem sapņiem ir jāuzsāk cīņa. Katrā ziņā kaut kas ar tiem ir jādara. Un nav pierasts to darīt. Jo te zeme ir zeme, debesis - debesis, katrs savā vietā un savienojuma nav. Arī šīs puses sakrālā pieredze allaž uzrāda kaut kādas problēmas ar savienotājiem. Ar tiem, kuri uztur saikni starp debesīm un zemi. Gluži kā jau tas te dabā ir, jo kas tad ir redzamie debesu un zemes savienotāji? - Lietus? - Zibens? - Sniegs? Jā, nelielās dozās un noteiktos brīžos mēs varam izjust šo savienotāju skaistumu, bet tie ir saimnieciski riskanti. Tie var dot, bet var arī visu atņemt. Un līdzīgi arī mitoloģijā- - nosodīts tika Prometejs, un - krucifiksēts Kristus. Un līdzīgi arī sadzīvē, ja pavērojam- kā "normālā" sabiedrības daļa izturas vai uztver cilvēkus, kuri ir izjutuši sasaistes iespēju, par to runā un atbilstoši tam dzīvo. Kas tie ir? -Savdabīgi īpatµi. Arī mazās dozās interesanti, bet tomēr- "ar novirzēm". Un tamdēļ nevar tos ņemt pārāk nopietni. Tu vari sapņot, vari nodarboties ar nez kādām tur saiknes mācībām-parapsiholoģiju, okultismu, jogām utt., bet tikai pēc darba brīvajā laikā. Un vienmēr to pavada jau par banālu kļuvušais brīdinājums- "tikai ne par daudz!'" Tāda svētdienu un svētku kultūra, ko senākajās tradīcijās redzam attieksmēs izdalīt atsevišķus datumus kalendārā, kad var nodarboties ar noteikta satura garīgajām problēmām. Gadskārtu godi. Tradīcija, kura noteiktos apstākļos un ar izteiktu , piemēram,- ""augšupvirzienu" tiktiešām varētu dot labus rezultātus, līdzīgus tiem, kādus rada jūras skaņu ritms. Bet te ir problēmas ar šī procesa gausumu un iedarbību tikai ļoti ilglaicīgos termiņos, kuri "nostrādā" "uz tevi varbūt tikai tad, kad esi jau sirmā vecumā. Svētdienu un svētku kultūra? Varbūt teikt saudzīgāk? -Nu piemēram tā- atpūšanās, lielu emociju iegūšana, relaksācija te ir atsevišķa problēma. Un tamdēļ te vairāk kā citur piestāv atpūtas industrijas maģija. Un pavisam dabiska te liekas, piemēram, Antīkās Romas svētku kultūra vai pareizāk sakot- tās lielais iespaids uz turpmāko Rietumeiropas kultūru. Aizraušanās ar atpūtas organizāciju ir tipiska šīs vides problēma. It sevišķi, kad esi pielīdzināts līdz tādam miera (vai truluma?) līmenim, kad jau sāc lepoties ar to, ka tevi jau nekas vairs nepārsteidz. Un otra problēma - - šīs iegūtās sasaistes sociālais prestižs. Jā,- veciem cilvēkiem to tā kā attaisno kā dabiskas vecuma īpatnības vai pat sakralizē iedibinot stingri patriarhālas tradīcijas. Bet jaunākiem? Šīs saiknes iegūto psiholoģisko izmaiņu dēļ tu vienkārši vari kļūt smieklīgs "normālo"'cilvēku acīs. Un ir apdraudēta gan tava karjera (kas dod naudu), gan stāvoklis sabiedrībā. Jā, tu būsi ieguvis daudz lielākas spējas domāšanā un arī morālē. Bet mēs jau te neesam pieraduši pie kaut kā ļoti liela. - Atcerieties, ko teicu par pilsdrupām. Lieli kalni te ir nedabiska parādība. Un sasaiste ar debesīm arī ir pārāk riskanta lieta. Te gribas atcerēties mūsu pasakās bieži pieminētos sižetus par lidojošiem ezeriem.- Arī sasaistītājs? Jā, līdzīgi kā lietus mākonis, kurā ir viss šis lielais ūdens daudzums, bet tas var nolīt kā mīlīgs lietutiņš, bet, ja lieki to provocēsi- varbūt vēl nokritīs viss vienā gabalā tev uz galvas un būsi pagalam. Riskanti. Labāk nevajag. Labāk drošu mazumiņu, nekā riskantu lielumu. Ej nu tu sazini kā tur nu būtu. ja būtu. Un ko par to teiks pārējie? Visam ir jābūt ar mēru. Ne par lielu, ne par mazu; ne par dziļu, ne par seklu; ne par augstu, ne par zemu utt. Te labi iederas materiālistu pasaules priekšstatu par to, ka visa pamatā ir mikroprocesi un mazās daļiņas nosaka lielus procesus. Pētīsim sīkumus, lai varētu ietekmēt lielos procesus. Un ir viegli saprotams, kamdēļ te cilvēki, pat pēc ilglaicīgām kādu dziļāku mācību studijām, tik viegli un ātri atkal pieņem materiālistu plakanību. Labi šo pozīciju raksturo, piemēram, gaisa dārzu parādīšanās. Gan senajā Divupē- Semiramidas gaisa dārzos, gan interese par tiem vēlāko Rietumu kultūrā. Ir taču tik viegli saprotams, ka par tādiem nejūsmos, piemēram,- īsteni kalnieši. Taču līdzenas ainavas vidē tā iederas pavisam dabiski. Tā ir domāšana plaknēs. Un gaisa dārzi to gan arī simbolizēja, gan vienkārši ilustrēja. Pārbaudot savu sarunvalodu, bieži varam pamanīt runas par kaut kādām paralēlām pasaulēm. paralēlu domāšanu. Nevis par kādu vienotu un paplašinātu pasauli, bet par daudzām atsevišķām plaknēm. Šai paralēlajai domāšanai ir arī ļoti riskanta blakusparādība. Tā sevi piesaka, kad sākās runas par novērtēšanu. Par šīs paralēlās, teiksim,- pasaules attieksmi pret manējo. Vai tā ir pozitīva vai negatīva. Pēc priekšstata, ka pluss nevar būt tikai daļēji pluss, bet mīnuss nevar būt tikai drusciņ mīnuss. Vienu vārdu sakot tieši te var sākties runas par to, ka kādas pasaules var būt man draudzīgas, bet kādas arī agresīvi ļaunas attiecībā pret mani. Tā ir pasaules sadalīšana draugos un ienaidniekos. Bet, tā kā trūkst spējas uztvert kopumu, tad te nav dabiska apjausma, ka viss ir savstarpēji saistīts un viss ir loģisks cilvēka darbības rezultāts. Tavas rīcības rezultāts. Kopumā mēs spējam uztvert tikai plakni vai vairākas atsevišķas plaknes neietekmējot to suverenitāti. Mums ir ērta šī domāšana, jo tā ir saskaņā ar mūsu vidi. Taču mūsu problēmas rada ieradums šo saskaņas komfortu izbaudīt kā atpūtas daļu. Un aizmirstam par savu uzdevumu. Šo situāciju var salīdzināt ar cilvēku, kurš, slims būdams, saprot un arī spēj ilgoties pēc veselības, taču, kļuvis vesels, tālāk tiekties vairs ne grib, ne arī spēj un neviļus atkal tiecas kļūt slims, lai varētu ilgoties un sapņot par veselību. Šo attieksmi var pamanīt gadījumos, kad, piemēram, jautājot cilvēkam, lai viņš pasaka, kas viņaprāt ir mīlestība, viņš to salīdzina ar it kā labdabīgu slimību. Iemīlējies cilvēks ir kā saslimis. Vai nav paradokss? Varbūt atkal jau tas pats mazohisms? Taču, kā jau teicu, tā ir situācija, kas asociējas ar skaistiem sapņiem vai skaistām cerībām- būšu vesels. Tā nav skaista realitāte, bet iespēja ilgoties pēc kaut kā laba. Vai nav traģiski? Rietumu cilvēks, pareizāk šajā gadījumā gan- līdzenuma cilvēks, spēj ilgoties pēc kaut kā laba tikai slims būdams. Tikai tad, kad ar viņu vai viņa mantām kaut kas nav kārtībā. Mums vismaz tas jau ir ieradums, ka pēc kaut kā laba ilgojas tikai slims cilvēks. - Par augstākām lietām spēj domāt tikai bārenīte vai fiziski slims cilvēks, vai pēdīgais nabags. Par to taču stāsta gandrīz visa mūsu tautas gudrība. Un mēs tam esam tik ļoti noticējuši, ka arī tad, kad kāds no veselajiem sāk ilgoties vai runāt par kādām augstākām lietām, mēs jau, aizdomu pilni, viņu "diagnosticējam". Un ir apdraudēts šo cilvēku sociālais prestižs. Viņa "līdzenums". Bet tad, kad mūsu zeme piepildījās ar svētkalmem, kultakmeņiem vai baznīcu kalnu stāviem, varbūt arī tikām aicināti izmantot to pieredzi, kas mums vēl nebija. Mums bija līdzenuma, bija jūrmalas, bija pat tuksneša, vēl trūka augšuptieces realitātes. Tās vietā izmantojām mītu vai frāzes, kuras aicina uz augšu, bet tām pietrūka reālisma. Pietrūka kalnu? Mūsu dominējoši racionāla domāšana tā arī teiktu, jo mēs sākam no materiāla. Un, konstatējot faktu, ka tādu te nekad nebūs, mēs arī beigtu debates. Bet vēl, atgriežoties pie līdzenuma atspoguļošanās plaknēs. - Es jau izteicu līdzības ar gaisa dārziem. Plakne pie plaknes. Gluži kā dzīvojamos mikrorajonos dzīvokļu stāvu strīpas. Gluži kā grāmatu lapaspuses. Plakne pie plaknes. Vai tā veidojas telpa? Mums tā šķiet. Bet vai veidojas? Pamēģināsim piemeklēt šai situācijai atbilstošu bildi. Kas tas būtu, kur vienkopus ir runa par daudz atsevišķām plaknēm. Daudzām plakanām, bet dzīvām daļām. Nu gluži kā... – kokam lapas. - Lūk, arī bilde. Bilde, kas tik ļoti piestāv līdzenuma cilvēkam. Simbols? Nevar noliegt, ka koki (ozols, liepa, egle, bērzs utt.) ir visai populāri objekti simbolu meklētājiem. Un gribētos teikt, ka meklējot šos "maģiskos" simbolus, kuriem būtu jāatbild uz visiem kardināliem pasaules uzbūves jautājumiem, tīri intuitīvi šie cilvēki piemeklēja bildi, kura viņiem atbilst. Un tikai pēc tam tapa komentāri, un skaidrojumi. Un proporcionāli tam, cik paši izcērtam kokus un mežus, tik vietā mums jāliek savu plakanību. Mēs aizstājam paši ar savu plakanumu šīs norautās koku lapas. Mēs paši kļūstam kā šīs lapas. Un tie, kas lielās ar daudzplākšņainu domāšanu, būtībā cer, ka spēj vienlaikus būt vairāku lapu vietā. Bet summē cik gribi tās tik un tā būs tikai plaknes. Tas ir gan mūsu sabiedrības darba rezultāts, gan arī mūsu uzdevums. Šim uzdevumam atbilst pat krucifiksētā Kristus attēls. arī viņa pielikšana pie krusta bija "rietumnieku" darbs, ar ko apliecināja arī savu postu. arī tā bija ilustrācija mūsu tieksmei dzīvu cilvēku pielīdzināt plaknei. arī te pie krusta koka tika piesprausta šī lapa. Tas bija kā dominējošās sabiedrības dumpis pret cilvēku kurš vēl spēja nebūt '"plakans''. Bet kārtību alkstošā cilvēce šo "anomāliju" dabiskā centībā tūdaļ likvidēja. Pielīdzinot. Bet patiesība palika. Cilvēki centās izdabāt savai psiholoģijai tādējādi iegūstot mieru no saskaņas. Bet tā bija iluzora saskaņa. Patiesība palika. Un nonākot konfliktā ar "dziļāko būtību", viņi ieguva ideju, ka tikai miris cilvēks var būt pilnīgi mierīgs. Par to runā arī Jaunās Derības teksti, kad tiek teikts par to, ka - "ir nolādēts tas, kurš karājas pie koka". Un nesaskatīsim te kādu "nolādēšanas" agresivitāti. Te ir runa par to, ka šī "pielīdzināšana" pašiem mums radīs neatrisināmas problēmas, pirms neieraudzīsim šo patiesību. Analoģija.- Šīs neskaitāmās plaknes koka lapotnē var arī salīdzināt ar zvaigznēm nakts debesīs. Un arī šo zvaigznīšu atsevišķā apjūsma ir līdzīga kā mūsu.attieksme pret koka lapām. Zvaigznes - kā koka lapas. Un nedrīkst aizmirst stumbru. Nedrīkst aizmirst to, kas visu savieno. Tamdēļ šķiet atbilstošs un piestāvošs ķīniešu koku horoskops. -Zvaigznes sakņojas zemē.

Topic: Līdzenuma ainavas iespaids uz cilvēka vērtību sistēmu

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com