Kad viss sākas? No kā viss sākās? Kur viss sākās?

 
Kā mēs varam spriest par pirmatnējās sabiedrības kultūras līmeni?
Saprotams, ka vispirms ir jāiegūst dokumentāli materiāli.
Kā tos iegūstam?.
Vai nu arheoloģiski - atrokot no zemes, atrodot zem ūdens -, vai skatoties pēc iespējamām līdzībām mūsdienās. Tā, piemēram, mums varētu šķist, ka senāko laiku cilvēki dzīvoja līdzīgi kā tagad dzīvo kādas Āfrikas džungļu ciltis vai Austrālijas aborigēni. Un neviļus šos mums vieglāk pieejamos faktus mēs sākam uztvert kā ērtu un runājošu dokumentu. Katrā ziņā tas ir runājošāks nekā arheoloģiski zemē atrastās lietas. Tās galu galā neko nestāsta. Stāstām mēs - tie, kuri skatāmies uz šīm atrastajām lietām.
Katram no šiem dokumentiem ir savs trūkums - vieni ir no atbilstoša laika, bet neko nestāsta, otri ir stāstoši, bet nav no atbilstošā laika. Ir arī citi netiešie dokumenti - analoģijas. Piemēram, var pieņemt, ka senais "cilvēks- ir atradies tādā attīstības stadijā kā tagad mazs bērns, un tāpēc var modelēt senā cilvēka rīcību, analizējot to, kā rīkojas mazs bērns tagad.
Taču visi šie dokumenti ir nepilnīgi un nedroši. Neviens no mums nevar uzņemties atbildību, un teikt, ka uz tiem var paļauties simtprocentīgi. Tie ir pieņēmumi.
Citāda ir attieksme pret tiem senajiem dokumentiem, kurus sauc par sakrālajiem tekstiem. Piemēram, Bībeles teksts kristiešiem. Korāns musulmaņiem, Bhagavad-Gīta krišnaītiem utt. Arī tajos vairāk vai mazāk izstrādāti tiek pieminēta pasaules un cilvēka vēsture.
Ir vairākas savstarpēji atšķirīgas darba metodes. -
Viena balstās uz principu, ka vispirms ir jāatrod fakti un tad tie ir jāapaudzē ar mūsu secinājumiem, viedokļiem un interpretācijām. Tā darbojas materiālistiski orientētie pētnieki. Otra balstās vispirms uz tekstiem (piemēram, Bībeli, Korānu, dainām utt.), un tad tiem piemeklē lietas un faktus.
Trešā balstās uz skolotāja, mācītāja, priestera vai speciālistu teikto un tam tic. Tic bez pierādījumiem, bez faktiem.
Mūsu laikmetā, kura dominē lietas, lietu komforts, cilvēki vieglāk pieņem pirmo variantu - vispirms lieta un tad viedoklis.
Kas ir seno laiku dokumenti?
Mēs atrodam senas lietas un mākslas darbus, un kaulus, bet pārējo piedomājam klāt paši. Paši nosakām, kas tas ir bijis un kam domāts. Un pēc šā pašu piedomātā materiāla arī spriežam par to, kā viņi tur toreiz dzīvoja, ko domāja, kā saprata šo pasauli.
Seno cilvēku galvenais iespaidu avots tomēr bija daba, un tāpēc arī dabā ir jāmeklē "vainīgais".
To vēl pastiprina tas, ka senie cilvēki bija ļoti jutīgi pret dažādiem dabas iespaidiem. Tas bija saistīts ar izdzīvošanas aktualitāti, jo tikai perfekti pārzinot dabas zīmju valodu, varēja izdzīvot. Turklāt tad neviens vēl nelepojās ar savu trulo, visam pāri stāvošo mieru un ļāvās iespaidam. Izmaiņas dabā, piemērāmi nolūzuši zariņi, nomīta zāle, kā arī izmaiņas debesīs. - viss par kaut ko stāstīja, un bija tikai jāmāk izlasīt.
Kā iztēloties to, kas noticis šķietami tik sen?
Kā lai runājam par to laiku cilvēkiem, ja pat nezinām, vai viņi pasauli ir redzējuši tādu pašu, kādu mēs redzam tagad? Mēs varam aplūkot lietas, kuras ir atraduši senatnes pētnieki, un tikai domāt par to, ko senie cilvēki ar tām darīja, kāpēc tās darināja tieši tādas, kāpēc vienas lietas izskaistināja, citas - ne, kamdēļ kaut ko no dzīvās pasaules attēloja savos mākslas darbos, citas nē. Mēs varam tikai domāt atbilstoši savai pieredzei un loģikai. Taču tās ir un būs tikai mūsu domas, mūsu priekšstati, mūsu fantāzijas.
Taču, ja gribam runāt konkrētāk, mums par etalonu ir jāpieņem kāds modelis. Jāpieņem bez dziļām diskusijām par to, vai tas ir precīzs vai ne.
Par tādu etalonu var uzskatīt viena cilvēka dzīvi kopš piedzimšanas brīža.
Tādējādi var teikt, ka cilvēks vissenākajā pasaulē bija kā tikko dzimis bērns tagad. Ne jau fiziski, bet gan viņa zināšanas par šo pasauli bija tikpat godīgas un tīras, un lielas kā tikko dzimušam bērnam.
Viss sākās, kad es piedzimu.
Salīdzināsim!
Bērna atklātība un pieauguša cilvēka atklātība.
Bērns, kurš nemāk tēlot labsirdību, pieklājību vai kulturālību, un savās ikdienas lomās iestigušie pieaugušie. Bērns, kurš ļaujas saviem priekiem un bēdām dabiski un atklāti, nezinādams, ka tā neklājas, un pieaugušie, kuri kaunina cits citu, teikdami, ka jāmāk apvaldīt savas emocijas un jākļūst stipram, pāri stāvošam un trulam.
Tāds ir arī šis senais cilvēks. Cilvēks, kurš nemāk blēdīties, nemāk krāpt, nemāk nebūt dabisks un nav nepieklājīgs, jo neviens pieklājības normas vēl nav izgudrojis.
Visa pasaule kā liels dārzs
Vispirms gan svarīgi būtu radīt atbilstošu sajūtu. Pieņemsim, ka mēs identificēsimies ar pasauli, kas atbilst normāli skaistas bērnības atmiņu ainām, un tāpēc
Iedomājoties šo seno pasauli tādu,
Kurā ir
- daudz mežu;
- daudz pļavu;
- visapkārt viena vienīga zaļa pasaule;
- ārkārtīgi daudz svaiga gaisa, varbūt pat tik daudz, ka šodienas cilvēkam būtu grūti elpot;
- mežs ir saelpojis skābekli pārpārēm, un ir jārodas kādam, kurš šo skābekli notērēs;
- visapkārt liels, zaļš, kluss miers;
- čiepst putni, un šur tur dzirdami kritušu koku zaru krakšķi zem uzmanīgu dzīvnieku kājām;
- nav nekā cita kā tikai dabas trokšņi.
Cilvēks, kurš skatās šajā zaļajā pasaule, vēl nav iepazinis ne karus, ne cilvēka radītas katastrofas un pat ne klačas, tenkas, un pat ne melus. Absolūti godīga pasaule. Un cilvēks tajā - kā tikko piedzimis bērns, arī absolūti godīgs. Godīgs kā mazs bērns, godīgs kā jau visas dzīvās būtnes šajā senajā pasaulē.
Pasaule, kurā nav
- vēl vārdu, teoriju un citātu;
- nekā mākslīga - nav mākslas, zinātnes;
- muļķības, nodevības, nezināšanas.
Ir tikai cilvēks un daba, ir tikai cilvēks un pasaule, kurā viņš vienkārši dzīvo, nedomājot par dzīves jēgu un naudu. Viens liels veselums.
Visa pasaule ir kā liels dārzs.
Šajā dārzā toreiz visa kā bija pietiekami daudz, bet cilvēks, kurš nebija dažādu kļūdu, maldu un muļķību novārdzināts, bija vēl pietiekami spējīgs, lai izdzīvotu šajos apstākļos bez lielas piepūles.
Padomāsim! Lai varētu iztēloties to,: kādu redzēja pasauli pirmie cilvēki, ir nepieciešams saprast: viņam vēl neviens nebija teicis, ka, piemēram, sapņu pasaule ir mazāk īsta par to, ko redzam paša acīm. Viņi nezināja, ka var būt dažādas patiesības; viena - lielāka, cita -mazāka: tā, kā mums šķiet tagad, kad runājam par to, kura ir lielāka patiesība - vai tā, ko redzam savām acīm, vai tā, ko redzam sapnī .ar savām ''iekšējām acīm". Senie cilvēki abas šīs pasaules uztvēra kā kaut ko vienu veselu.
Par to, ka senie cilvēki sākumā mitinājās pasaulē, kura ir kā viens liels dārzs, acīmredzot nestrīdēsies neviens. Nav taču ne pilsētu, ne ciematu, ne namu vai ielu. Ej, kur gribi, dari, ko gribi.
Par dārzu to nosauc arī Vecās derības teksts, sakot, ka pirmie cilvēki dzīvojuši Ēdenes dārzā. Šie Ēdenes dārza cilvēki ir dzīvojuši mierā un pārticībā, vēl neko nezinot par kļūdām, muļķību vai nodevību.
Tik ļoti savienots ar dabu cilvēks varēja iztikt bez mākslas vai zinātnes. Varēja iztikt bez mākslas, jo pasaule vēl bija pilna skaistuma.
Vēl tagad Austrālijas aborigēni uzskata, ka viss, kas ir uz šīs zemes, ir zemes sapņi.
Nebija nekādas vajadzības pēc izklaidēšanās, jo cilvēkus taču visvairāk nogurdina neauglīgs darbs, muļķīgas teorijas, tukšas runas un tādu uzdevumu risināšana, kuru atbildes nevienam patiesībā nav vajadzīgas. Seno laiku cilvēks taču vēl nemāk to visu darīt. Un tāpēc viņš nemaz nezina, ka dzīvot varētu būt grūti, bet pēc darba pienāktos kaut kādas izklaides. Senā cilvēka darbs vienmēr beidzās ar labsajūtu, jo darbs bija - paēst un sasildīties.
Padomāsim!
 Varbūt te mēs redzam to, kam būtu jābūt arī tagad, -tavs darbs tev dod tik daudz pozitīvu emociju, ka nav nepieciešama kaut kāda papildu atslodze. Ja esi pilnīgi godīgs pret sevi, ja pildi darbu, kura augļi tik tiešām ir vērtīgi un ir spējīgi tevi iepriecināt ar labsajūtu, tu esi vesels. Tikpat vesels, kādi bija šie pirmie cilvēki toreiz.
Šiem cilvēkiem nebija nekā no mums tagad tik ierastās tehnikas, nebija nekā no mums ierastā komforta. Cilvēks vēl bija tik stiprs un vesels, ka spēja bez tā visa itin labi iztikt. Pēc tā nebija nekādas vajadzības.
Padomāsim!
Lai to saprastu, pietiek paskatīties uz mums brīžos, kad, piemēram, dzīvoklī tiek atslēgta elektrība, siltais ūdens un gāze. Kā jūtamies? Traģiski! Bet ziemā mēs varētu pat aiziet bojā.
Turpretī šiem "dabas bērniem" tādas briesmas ir tik, ierastas, ka jebkurš no viņiem spētu izdzīvot- un pat saglabāt normālu garastāvokli. Tas attiecas arī uz tām mūsdienu cilšu sabiedrībām, kuras savā augstprātībā mēs saucam par atpalikušām.
Tas, protams, var izklausīties savādi, bet nejau cilvēka veselība, bet gan viņa vājums un slimības lika sākt to, ko mēs saucam par progresu.
Kamēr šajā pasaulē vēl bija pietiekami silts, arī šī pasaules māja cilvēkiem likās pilnīgi pieņemama, un neko uzlabojamu tajā neviens neredzēja. Visi baroja cits citu -
Mežs baroja cilvēku ar saviem augļiem, un cilvēks atdeva savu ķermeni zemes auglībai.
Cilvēks barojās no dzīvniekiem un pats nereti "atdeva" savu ķermeni viņu pusdienām.
Cilvēks ieelpoja meža izelpoto skābekli un deva tam nepieciešamo ogļskābo gāzi, to izelpojot.
Tas bija tik dabiski.
Tālaika cilvēkam bija vieglāka dzīve arī tāpēc, ka viņš vēl nezināja, ka ir dažāds dzīvesveids un arī dažādas dzīves patiesības. Viņš varēja izmantot visu, kas viņam bija noderīgs, varēja izmantot visas metodes, kādas bija, nedomājot, vai tas ir šamanisms, maģija, kristietisms vai joga. Viņš nedomāja par teorijām, tās arī neradīja, tādu arī nemaz nebija, un bez aizspriedumiem izmantoja visu, kas deva augļus.
Padomāsim!
Vai nav tā: pirms mēs izvēlamies kādas metodes darbam vai ārstniecībai, vai mīlestībai, mēsi tomēr padomājam, vai tas ir pieņemami apkārtējai sabiedrībai, vai tas nav kādas aizdomīgas sektas darbastils, vai tas, kā rīkojamies, atbilst, piemēram, kristīgās baznīcas, latviskās kultūras vai sabiedrības uzvedības normām, zinātniskajiem priekšstatiem ūtt. Mēs,- piemēram, būdami Saeimas, deputāti, nevarēsim atļauties izmantot savā praksē kaut ko no krišnaītu vai Austrālijas aborigēnu šamaņu dzīves gudrībām, pat ja tās dod vajadzīgos rezultātus. Uz mums sāks "šķībi" skatīties mūsu darba devēji vai kolēģi, un tas traucēs mūs darbā. Mēs esam savas tautas, savas valsts, savas reliģijas normu ierobežoti. Toreiz, tā nebija.
Visu toreiz dzīvē izmantojamo māku un zināšanu kopsumma izveidoja noteikta stila un sistēmas cilvēku. Ērtības labad šo kopsummu tagad apzīmēsim ar vārdu - šamanisms.

Topic: Kad viss sākas? No kā viss sākās? Kur viss sākās?

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com