Hiperboreja

Hiperborejiešu mītos galvenais varonis ir leģendārais Apollons, par kuru vienkārsota veidā mēs droši vien šo to zinām pēc mums vieglak pieejamiem seno grieķu mītiem. Bet kas tad īsti bija šis Apolons? 
Mēs parasti viņu atceramies kā:
• novecojušu skaistuma etalonu vai vismaz kā vārdu, kuram vajadzētu apzīmēt kaut ko skaistu;
• mītisku personu, kura kaut kā ir saistāma ar Sauli;
• mītisku personu, kura bieži tiek minēta kā Dionīsa pretstats;
• klasiskās mākslas populāru interešu "objektu".
Šajā gadījumā mēs Apolonu apskatīsim tikai no viena aspekta, kas tiklab būs saistāms ar grieķiem, kā ar mūsu puses kultūru. Tātad orākulu praksē Apolons tika uztverts kā persona, kura atgādā informāciju.
 Sava veida internets. No kurienes? Senas leģendas stāstīja par kādu noslēpumainu vietu Hiperboreju, kas atradās kaut kur tālu ziemeļos, kur dzīvoja kāda laimīga tauta, kura daudz dziedāja, bija gara auguma, gaišiem matiem un zilām acīm un pat nāvi sagaidīja ar prieku. Arī Apolons atšķirībā no parastiem grieķiem bija tēlots gaišiem matiem un zilām acīm. Neparasti grieķiem, bet visai pierasti mums. Te arī esam aizķēruši kādu aspektu, kurš var mums noderēt. Vai Apolonam būtu bijušas darīšanas ar mūsu puses iedzīvotājiem? Par savējo Apolonu gribējusi padarīt ne viena vien Eiropas valsts uz ziemeļiem no Grieķijas. Tāpēc neaizrausimies ar skaidras atbildes meklēšanu, bet tikai konstatēsim faktu, ka šādi meklējumi turpinās. Tiek meklēta leģendārā 
Hiperboreja. Pat tik intensīvi, ka ir jau radusies vesela hiperborejiešu mācība, kurai ir sava versija par cilvēka izcelsmi kaut kur tālajos ziemeļos un tā misiju te zemes virsū, daudz uzmanības veltot debespušu filozofijai un asinsgrupu kartei, pamanot te zināmas likumsakarības un loģiku. Vai Apolons būtu ceļojis uz Baltiju? Varbūt viņš arī bija baltietis? Un savā tālajā ziemeļu zemē dzīvojis pārī ar mums populāro personu Ziemeļmeitu? Tā vai citādi, bet viduslaiku Eiropas hronikās par baltiešiem rakstīts, ka te dzīvoja ļoti daudz burvju un zintnieku. Tik daudz, ka te brauca mācīties burvestībās un zintniecībā cilvēki no visas Eiropas, īpaši no Spānijas un Grieķijas. Tātad arī senie dokumenti piemin kontaktu starp grieķiem un baltiešiem. Turklāt nevis kaut kādu tirdzniecisku vai politisku kontaktu, bet tieši tajā jomā, kas saistās ar orākulu praksi - vai vienkārši - garīgo darbu. Pētot mūsu Jāņu tradīcijas un filozofiju, ne viens vien pētnieks Latvijā ir jau norādījis uz Jāņa līdzību ar Apolonu.
Ceļošana pēc informācijas nav nekāds retums, un šajā laikā galīgi nebūtu saucama par kaut ko jaunu. Jau šamaņu praksē bija ceļošana pēc informācijas. Arī senākajās Ķīnas leģendās stāstīts par informāciju, kuru kādi atveduši no augšas, no kosmosa. Vai pretēji tam- kā senās Divupes mītos informāciju iznesa Ea (vai Oannes) no ūdens dzīlēm. Vēlākos laikos (piemēram, Eiropas viduslaikos un vēlāk) šo ceļošanu pēc informācijas citā formā turpinās svētceļotāji vai ceļotāji pa pasaules skolām un augstskolām mūsdienās. Tā pati ceļošanas prakse vien tā ir. Vispirms tā tika formulēta kā nepieciešamība garīgi, tad īstenota materiāli. Kādreiz ceļoja cilvēka gars, tagad -viņa miesa. Būtu pienācis laiks šīs divas prakses savienot.
Ceļošanas praksi savā veidā atzina un izmantoja Sokrāts, atzīstot sava padomdevēja esamību, kurš vienmēr apgādājot viņu ar nepieciešamo informāciju. Tādu praksi izmantoja Platons, kuru varētu uzskatīt arī par vienu no pēdējiem senās Grieķijas filozofiem, kurš seno praksi, kura vērojama jau šamanisma mācībās, izmantoja savā garīgajā darbā. Līdzīgi kā šamaņi, arī Platons runāja par garīgo būtni vai garīgo dubultnieku (ja izmantojam šamaņu terminoloģiju). Pēctecība. Pēctecība, kuru nobremzēja Aristotelis un savā veidā nobremzēja sofistika, vai nu piezemējot cilvēku līdz lietu pasaulei, vai pārvēršot dzīvi par teātri, kur visas lomas ir inscenējamas.
Mūsdienu Hiperborejiešu kustībai ir arī sava asinsgrupu izplatības teorija, kas balstīta uz stingriem pētijumiem. Pēc šīs teorijas uzskatiem:
I grupas asins nēsātāju pasaulē ir diezgan daudz un tomēr tikai pie atsevišķām Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm var vērot parādību, ka sastopamas gandrīz 100% tikai I grupas asinis. Pēc šīs teorijas I grupas asinis ir bijušas senās Arktogejas un Atlantīdas iedzīvotājiem. Viņiem raksturīgi gaiši mati, gaiša ādas krāsa. Iespējams, ka starp šiem iedzīvotājiem bija izplatīta prakse mirušo ķermeņus nesaglabāt. I asinsgrupa esot bijusi izplatīta arī starp dravīdiem u.c. Dienvidindijas senciltīm.
II grupas asinis visbiežāk sastopamas Eiropas ziemeļtautām- ģermāņiem, skandināviem. Pakāpeniski samazinās tās izplatība virzienā uz Vidusāziju. Šīs grupas asinis sastopamas arī Okeānijā un Āfrikā. Vizuāli II grupas asins nēsātāji ir līdzīgi I grupas cilvēkiem. Faktiski II grupa ir bijusi protoindoeiropiešu izplatītākā asinsgrupa. Tādējādi tā saistās ar āriešu vārdu vistiešākā veidā. Reizē tā ir nordiskā cilvēka asinsgrupa, kura radusies mezolīta un neolīta laikā no I asinsgrupas cilvēkiem, kuri nonāca uz dzīvi jauno s- arktiskajos apstākļos-.
III asinsgrupas cilvēku visvairāk sastopams Dienvidaustrumāzijā- Tibetā, Ķīnā, Indijā un arī Mongolijā. Virzienā uz Rietumeiropas pusi tās popularitāte mazinās. Tā ir neandertāliešu populārākā asinsgrupa un tamdēļ vēsturē ir pieteikusies senāk nekā I grupas asinis. III grupas cilvēki ir vizuāli atšķirīgi no I un II grupas cilvēkiem. Tie ir tumsnēji un mazāki augumā. 
IV asinsgrupa pagaidām vēl nav pilnībā izpētīta un visbiežāk tā sastopama ukraiņiem, čigāniem, ungāriem.

Topic: Hiperboreja

No comments found.

New comment

Contact

Terēzes Zaķes mākslas studija Cēsu 8
Riga
LV1011
20064467 makslasstudija@gmail.com